„Dienesta auto nodoklis” – Ieguvums ierēdņiem?,

Valdības auto Kubā

Nu jau labu laiku publiskajā ziņu telpā cirkulē dažādas ziņas par t.s. dienesta auto nodokli, tā vispārēju jēgu, piemērošanas kārtību un to, kam šo nodokli piemērot. Esmu nosacīti izdalījis šo jēdzienu – „Dienesta auto nodoklis” no iedzīvotāju ienākuma nodokļa likuma, jo, manuprāt, šim jēdzienam ir daudz nopietnāka doma, nekā to pašreiz pasniedz valsts amatpersonas izvairoties no sava veida atbildības par neprofesionālu likuma normu..

Un tātad – kad valstij bija jāsamazina izdevumi un jāmeklē veidi, kā palielināt budžeta ieņēmumus, tika izdomāts it kā šis absurdais papildinājums iedzīvotāju ienākuma nodokļa likumā. Patiesībā, ja iedziļinās likumā un tā skaidrojumu normās, tad pirmā doma, kas nāk prātā – beidzot valsts sāk rūpēties par valsts un pašvaldību īpašumā esošo materiālo resursu racionālu un efektīvu izmantošanu. Bet, kad sākam vēl nopietnāk iedziļināties likumā un skaidrojošās normās, un sekojot līdzi valsts amatpersonu publiskajiem izteikumiem, ka, lūk, tiem būs jāmaksā un tiem nebūs jāmaksā, rodas iespaids, ka neviena valsts un pašvaldību amatpersona nevēlas šo nodokli maksāt. Tātad – lai maksā privātais sektors. Līdz ar to šim „nodoklim” zūd jēga. Turpinājumā uzskaitīšu dažus ieteikumus, ko valsts amatpersonas varētu ņemt vērā pie likuma normas uzlabošanas.

Priekšlikums būtu pavisam vienkāršs –

• Atlikt vai atlikt uz laiku nodokļa piemērošanu privāto kapitālsabiedrību darbiniekiem, īpašniekiem, kuri ir darba attiecībās ar minēto kapitālsabiedrību tādējādi kaut mazliet atbalstot privāto sektoru krīzes laikā;
• Likuma normai pakļaut tos privāto kapitālsabiedrību īpašniekus, kuri nav darba attiecībās ar kapitālsabiedrību, taču gūst labumu no automašīnas izmantošanu. (lasiet – dārgo Lexus, Mercedes, Bentley u.c. īpašniekus, kā arī reprezentatīvo auto īpašniekus, kas izmanto auto darbā, nevis reprezentācijai papildus uzņēmuma ienākuma nodoklī noteiktajiem ierobežojumiem);
• Likuma normai un kontrolei pakļaut tikai un vienīgi valsts un pašvaldību īpašumā esošo autotransportu (arī kapitālsabiedrību, kurās valsts vai pašvaldību līdzdalība pamatkapitāla atsevišķi vai kopsumma ir vismaz 50%), kas būtu atbilstošāk nosaukumam – dienesta auto nodoklis J
• Ar likumu noteikt visu valsts un pašvaldību īpašumā esošo automašīnu ceļazīmju aizpildīšanas obligātumu, ko iespējams uzrādīt jebkurā diennakts laikā. Ja veicam dienesta pienākumus, kāda problēma būtu mums uzrādīt ceļazīmi.
• Noteikt likumā papildinājumu, ka valsts un pašvaldību amatpersonas, ierēdņi drīkst izmantot darba devējam piederošo transportlīdzekli braucienam no un uz dzīvesvietu, bet papildus nomaksātajam nodoklim kompensēt darba devējam izdevumus par izlietoto degvielu pēc noteiktajiem limitiem iestādē, jo nevienā likuma normā nav atrunāts, cik attāli šie braucieni drīkst būt. Ir būtiska atšķirība – braukt katru dienu no Daugavpils uz Rīgu, uz savu darba vietu, vai tomēr izbraukt vienu šķērsielu pašā Rīgā, tādējādi maksājot vienu un to pašu nodokļa lielumu. Bet degvielas izmaksas tomēr būtiski atšķirsies. Līdz ar to daļai amatpersonu, dienesta auto nodoklis kļūst izdevīgs un ir uzskatāms par papildus gūto labumu.
• Ieviests valstī vienotu automašīnu valsts reģistrācijas numur zīmju krāsu (piemēram – gaiši zilu, bet nemainot pārējos standartus) valsts un pašvaldību, to kapitālsabiedrībām piederošo automašīnu vieglākai identifikācijai VID, CP, ATI un, protams, mums – sabiedrībai, nodokļu maksātājiem, no kuru nodokļu nomaksas tad šīs automašīnas tiek uzturētas.

Atliek tikai vaicāt – Vai valsts un pašvaldību amatpersonas ir gatavas atskaitīties sabiedrībai par autotransporta izmantošanu jebkurā laikā tā izmantošanas laikā un būt gataviem maksāt nodokļus no papildus gūtajiem labumiem?

Ak, jā – gandrīz aizmirsu – vai drīzumā var sagaidīt arī IIN papildinājumu ar normām par aplikšanu ar nodokli gūto labumu amatpersonām no piešķirtā „dienesta” mobilā tālruņa izmantošanas? Būtu tikai godīgi!