Arhīvs

Archive for the ‘Social Media’ Category

Piekļuve sociālajiem medijiem un to izmantošana valsts pārvaldē: SVID (SWOT)

Šodien visām LR ministrijām ir izveidotas mājaslapas un tas šķiet pašsaprotami. Nākamais solis – komunikācijas nodrošināšana izmantojot sociālos medijus ir loģiska lietu secība, jo sabiedrība savstarpējā komunikācijā ir pārgājusi uz aktīvu sociālo mediju izmantošanu.

Komunikācijas eksperte Maija Celmiņa norādījusi, ka sociālo mediju izmantošana valsts pārvaldē ir lēta un efektīva, tomēr to veicot ir jābūt atbildīgam. Latvijā ir salīdzinoši laba interneta kvalitāte un liela interese izmanto tiešsaistes piedāvātās iespējas. Maija Celmiņa raksta, ka sociālie mēdiji neatsver visus tradicionālos medijus un darbs ar tiem jāturpina tik pat intensīvi, tomēr ņemot vērā tiešsaistes komunikācijas un sociālo mediju pieaugošo ietekmi jāizmanto tendences. Sociālo mediju izmantošanai valsts pārvaldē ir savas priekšrocības, kā arī trūkumi. Šajā rakstā apskatīju sociālo mediju izmantošanu valsts pārvaldē, izmantojot SVID analīzi – stratēģiskās plānošanas metodi, lai novērtētu stiprās un vājās puses, iespējas un draudus. SVID analīzes priekšrocība ir tā, ka tā sniedz lakonisku pārskatu par situāciju un tās veidotāji iesaka katrā sadaļā iekļaut 3-5 svarīgākos kritērijus, tomēr šajā rakstā esmu iekļāvis vairākus aspektus, pievienojot tiem komentārus, veidojot plašāku situācijas raksturojumu. Iepriekšminētajā konferencē „Sociālie mediji un web@valsts pārvalde.lv” darba grupās tika izstrādāta SVID analīze, ko izmantoju šajā rakstā, pievienojot papildinājumus un komentārus.

Stiprās puses sociālo mēdiju izmatošanai valsts pārvaldē.

  • Sociālie mediji jau tiek izmantoti valsts pārvaldes iestādēs. Atkarībā no iestāžu ieinteresētības komunicēt izmantojot sociālos medijus, tajos ir izveidoti gan iestādes, gan amatpersonu konti.
  • Sociālos medijus lieto arī valsts augstākās amatpersonas un valsts sekretāri. Labs piemērs tam ir pašreizējais ministru prezidents Valdis Dombrovskis, kas ir aktīvs sociālo mediju izmantotājs un viņa izveidoti profili un darbība tajos ir atbilstoša tam, ko iesaka vadlīnijas. Sīkāks profilu apskats ievietots nākamajā apakšnodaļā.
  • Daudzās iestādēs komunikāciju veic komunikatori vai citi cilvēki, kas izmanto sociālos medijus privātā un profesionālā kapacitātē, tādējādi veicot pašu komunikācijas procesu.
  • Valsts pārvalde ir informācijas pirmavots, kas var sniegt precīzāko un aktuālāko informāciju, tāpēc svarīgi, ka tā cilvēkus sasniedz veicot īsāku ceļu un caur pēc iespējas „draudzīgākiem” kanāliem – tādiem, kas ir sabiedrības ikdiena.
  • Aug interneta un sociālo mediju lietotāju skaits, līdz ar to cilvēku skaits, kas informāciju iegūst tieši izmantojot internetu, ieskaitot sociālos medijus.
  • Izmantojot sociālos medijus, ir iespēja sasniegt specifisku auditoriju (ne vien jaunos cilvēkus, bet arī tos, kam ir profesionāla interese vai kādi specifiski jautājumi)
  • Sociālo mediju kontu izveidošana nemaksā dārgi, vienīgās izmaksas ir laiks un darbinieku tehniskais nodrošinājums.
  • Šobrīd ir liels to valsts pārvaldes darbinieku skaits, kam ikdienā ir piekļuve internetam un ir prasmes tajā darboties. Ja vien iestādes ietvaros nav liegta pieeja kādam sociālajam medijam, tad praktiski visiem darbiniekiem, pēc to iespējām un ieinteresētības ir iespēja izmantot sociālos medijus un komunicēt tajos.
  • Sociālos medijus izmanto arī nacionālā TV un nacionālais radio, piesaistot un izglītojot plašāku auditoriju par šādiem kanāliem un to iespējām. Cilvēkiem ir iespējams, piemēram, ziņas, kas tiek demonstrētas TV, saņemt caur sociālajiem medijiem, sev ērtākā veidā un laikā.
  • Sociālie mediji ir ļoti ātrs kanāls, lai sasniegtu plašāku auditoriju, ziņa var tiks saņemta jebkurā pasaules vietā jebkurā laikā. Komunikācijai netraucē ne diennakts laiks, attālums.

Iespējas sociālo mediju izmantošanai valsts pārvaldē.

  • Jaunas iespējas komunikācijai – līdztekus parasto mediju, TV, radio, preses izmantošanai, tagad tiek izmantots internets un tā sniegtās iespējas komunicēt tiešsaistē.
  • Sociālie mediji sniedz iespēju nodrošināt tiešo komunikāciju ar sabiedrību, apejot parastos medijus. Saruna notiek viens pret vienu. Ir iespēja uzdot jautājumu konkrētai amatpersonai un tieši no tās arī saņemt atbildi, protams, ja vien šī amatpersona ir izveidojusi savu profilu, vai arī tā komunicē izmantojot iestādes kontu.
  • Iespēja veidot iekšējo komunikāciju, it sevišķi lielām organizācijām. Pēc manām domām, tas nav mazsvarīgi, jo lai izveidotu labu komunikāciju uz ārpusi, pašai iestādei jāzina, kas tajā notiek.
  • Cilvēki no malas dalās pieredzē ar dažādu tiesību aktu praktisku piemērošanu dzīvē, tādējādi līdz cilvēkiem nonāk ne vien likums, bet tā paskaidrojums un komentāri.
  • Ir iespējams tiešā komunikācijā uzzināt ietekmes pušu viedokli, jo tā ir divvirzienu komunikācijas būtība – uzdot jautājumus un saņemt atbildes.
  • Komunicējot izmantojot sociālos medijus ir vieglāk sasniegt sabiedrību un tādējādi ir iespēja atgūt sabiedrības uzticēšanos, kā arī iespēja palielināt valsts pārvaldes pieejamību un saprotamību sabiedrībai.
  • Iespēja runāt vienkāršākā, “cilvēku” valodā, nevis profesionālā un juridiskā, kas nereti sabiedrībā netiek izprasta, vienlaikus radot neizpratni par valsts iestādēm un to darbību.
  • Izmantojot sociālos medijus ir iespēja personalizēt valsts pārvaldi
  • Iespēja izcelt ekspertus, kas veic komunikācijas procesu, atklāt un izmantot to profesionālās zināšanas.
  • Ja iestādes vadītājs lieto sociālos medijus vai atbalsta to lietošanu, arī darbinieki sāks novērtēt un izmantot šo mediju iespējas. Darbinieki, ņemot piemēru no vadības, kļūst drošāki un atvērtāki jaunām iespējām, tai skaitā sociālo mediju izmantošanai
  • Sociālajos medijos iespējams izpausties radoši – publicēt stāstus, foto un video informāciju, padarot saziņu atraktīvāku un radošāku.
  • Iespēja izglītot darbiniekus par informācijas drošības riskiem, uzlabot sazinās un komunikācijas prasmes, mācīt, kā sociālos medijus izmantot profesionālajai darbībai.
  • Ir iespēja izmantot darbinieku potenciālu, par svarīgām lietām ziņojot sociālajos medijos.
  • Iespēja dalīties ar nozares jaunumiem plašākā nozīmē (ne vien ikdienas darbā, bet arī par pasaules tendencēm, par jauniem atklājumiem, par ziņām un iespējām) ar citiem nozares pārstāvjiem arī ārpus valsts pārvaldes.
  • Darbiniekiem ir iespēja izmantot sociālos medijus profesionālajai attīstībai – sazinoties ar citiem profesionāļiem visā pasaulē, sekot nozares jaunumiem, sekot jaunumiem Latvijā
  • Iespēja ekspertam, profesionālim atbildēt uz konkrētiem cilvēku jautājumiem konkrētiem cilvēkiem, palīdzēt ar kādām neizprotamībām attiecībā uz procedūrām, sniegt komentārus un sīkākus paskaidrojumus atsevišķos jautājumos.
  • Valsts pārvaldei darbojoties sociālajos medijos iespējams uzzināt aktuālas problēmas, cilvēku viedokļus un mediju interesējošos jautājumus.
  • Iespējams sasniegt viedokļu līderus, mediju pārstāvjus, jo sociālos medijus izmanto daudzu profesiju pārstāvji iesaistot nozaru ekspertus un žurnālistikas pārstāvjus.
  • Caur sociālajiem medijiem iespējams izglītot sabiedrību, veicot preventīvo darbu (piemēram, ziņot, kā jārīkojas ārkārtas gadījumos, kur zvanīt, ja nepieciešama palīdzība utt.).

Sociālo mediju izmantošanas vājās puses. Šāda veida komunikācijai ir arī savi trūkumi, ar ko jārēķinās darbā.

  • Šāda komunikācijas veikšana novērš uzmanību no tiešajiem pienākumiem. Darbinieki komunikāciju veic kā papildus darbu, ja vien iestādē nav norīkots atbildīgais, kura tiešais pienākums ir veikt komunikāciju sociālajos medijos. Citos gadījumos tie ir darbinieki ar atbilstošu kvalifikāciju, kas vienkārši veic papildus darbu.
  • Tas prasa lielus laika resursus – gan sagatavot publicējamo informāciju, gan uzraudzīt sabiedrības aktivitātes saistībā ar publicēto (komentāri, jautājumi, ierosinājumi), gan arī atbildēt tiem, un papildus nodarboties ar citas saistošas informācijas pārpublicēšanu.
  • Ne visi valsts pārvaldes darbinieki (arī komunikatori) ir sociālo mediju aktīvi lietotāji, fani un ne visi labprāt komunicē sociālajos medijos.
  • Ierobežoti resursi, piemēram, cilvēkresursi, jo ne visās iestādēs ir komunikatori.
  • Valsts civildienesta likums nosaka, ka iestādes vārdā komunicēt drīkst tikai iestādes vadītājs vai pilnvarota persona. Tas rada šķēršļus komunikācijas veikšanai, jo var tikt aizkavēta informācijas publiskošana, to var veikt ierobežots cilvēku loks.
  • Tiek izmantota vienkāršota valoda, kas var radīt pārpratumus vai sniedz nepilnīgu informāciju. Lai arī tas ir viens no ieteikumiem – izmantot vienkāršu valodu, pārāk liela tās vienkāršošana var panākt pretēju efektu no sabiedrības puses.
  • Tiek izmantota sausa, sarežģīta valoda, kas nerada lielāku izpratni vai pat atgrūž sabiedrību, tādējādi komunikatoram ir jāmēģina rast vidusceļš starp profesionālo un pārāk vienkāršo valodu, lai cilvēki gan saprastu, gan arī pareizi uztvertu ziņojumu.
  • Nav pieredzes un zināšanu, kā rīkoties atšķirīgās situācijās, kā reaģēt, tomēr pieredzi var iegūt darbojoties, tāpēc jo ilgāk valsts pārvalde izmantos sociālos medijus jo profesionālāka tā ar laiku kļūs.

Sociālo mediju izmantošanas draudi (riski).

  • Valsts pārvaldes darbinieki komunicēs sociālajos medijos tāpat (mājās, izmantojot personīgos mobilos telefonus un tml.), nenodalot savu privāto komunikāciju no profesionālās. Privātās informācijas un viedokļa nenodalīšana no iestādes viedokļa, tādējādi radot pārpratumus un nepareizus priekšstatus. Darbiniekiem vajadzētu darīt zināmu vai tie runā savā vārdā vai pārstāv iestādi.
  • Ieteicamā rīcība, lai nepazaudētu savu privāto dzīvi un iespēju komunicēt privāti, jo personas, kas komunicē ar sabiedrību ikdienā dzīvo šajā pašā valstī starp mums un sociālos medijus izmanto arī privātām vajadzībām. Līdzīgi kā iepriekšējā punktā – jānosaka kā vārdā cilvēks veic komunikāciju.
  • Valdības maiņa un līdz ar to tiek ieviesti citi politiskie uzstādījumi par sociālo mediju izmantošanu
  • Komunikatora maiņa.
  • Pārāk maz laika un cilvēkresursu, kā rezultātā var ciest komunikācijas kvalitāte
  • Viens cilvēks nevar atbildēt uz visa veida jautājumiem – kā nodrošināt operatīvu atbilžu sagatavošanu un nepieciešamo speciālistu piesaistīšanu konkrētajā brīdī?
  • Var tikt pausts darbinieku privātais viedoklis, ko mediji var izmantot savā interpretācijā, radot nepareizu priekšstatu vai nepilnīgu ainu par ministriju un tās darbību
  • Viltus profilu izveidošana.
  • Informācijas tehnoloģiju problēmas, kas var būt saistītas ar tehniskiem jautājumiem, pārslogotu tīklu, profilu “nozagšanu”, informācijas nesankcionētu uzmantošanu un publicēšanu.
  • Izmantoto servisu problēmas, kas var novest pie informācijas zaudēšanas un citām problēmām
  • Atsevišķu cilvēku darbības “kļūdas” – neprasmīga komunikācija, ētisko normu neievērošana, nepareizas informācijas publicēšana, neadekvāta reakcija un cita personu rīcība, kas var graut iestādes reputāciju vai nodarīt cita veida zaudējumus.

Maija Celmiņa min tendences, kā sociālie mēdiji šobrīd tiek izmantoti Latvijā. Pirmkārt – kampaņveidīgi, jo aktivitāte tajos konkrētos laika periodos ir ļoti liela un pat uzbāzīga, piemēram, pirms vēlēšanām, savukārt pēc tam aktivitāte strauji samazinājās. Otrkārt sociālie mediji tiek izmantoti tikai kā vieta, kur popularizēt linkus, bez jebkādiem komentāriem vai diskusijām. Un treškārt sociālie mediji tik izmantoti iespējai operatīvi sniegt informāciju par aktualitātēm, veidot jaunus saturus, atbildēt uz jautājumiem interneta vidē, rādīt savas ziņas, publicēt linkus ar informāciju gan uz Latvijas gan ārzemju avotiem daloties noderīgā informācijā.

Raksta tapšanā izmantoti sekojoši materiāli:

Celmiņa M., Sociālie mediji valsts pārvaldei – lēti un efektīvi, bet nepieciešama atbildība

Konferences “Sociālie mediji un web@valsts pārvalde.lv materiāli

Vadlīnijas sociālo mediju lietošanai valsts pārvaldē, Valsts kanceleja

 
Advertisements

Sociālo mediju izmantošanas vadlīnijas valsts pārvaldei

2011. gada 29. aprīlī tika rīkota konference „Sociālie mediji un web@valsts pārvalde.lv” kurā apsprieda un lēma par sociālo mediju izmantošanas vadlīniju izstrādāšanu un ieviešanu valsts pārvaldē. Konferencē piedalījās vairāku ministriju pārstāvji, lektori no Nīderlandes un Norvēģijas un LETA, Lattelecom un Hauska&Partner pārstāvji.

Uz doto brīdi valdība bija paredzējusi izstrādāt vadlīnijas, veicinot ministriju publisko komunikāciju ar sabiedrību, izmantojot sociālos medijus. Kā arī analizēt un novērst šķēršļus, kas varētu rasties līdz ar valsts pārvaldes darbinieku piekļuvi sociālajiem medijiem, jo daudzas iestādes ierobežo piekļuvi šāda veida medijiem. Tobrīd sociālos medijus komunikācijai izmantoja liela daļa valsts pārvaldes iestāžu – piemēram, Twitter izmantoja Valsts kanceleja, 9 ministrijas, premjers, Saeima, 30 pašvaldības, vairāk nekā 300 bibliotēkas un citas iestādes. Konferencē izskanējušās idejas tika paredzēts izmantot Valdības rīcības plānā noteikto uzdevumu īstenošanā –„izstrādāt un iesniegt koncepciju par valsts pārvaldes mājaslapu optimizēšanu, analizēt un novērst šķēršļus valsts pārvaldes darbinieku piekļuvei sociālajiem medijiem, nodrošinot tiešas un nepastarpinātas komunikācijas iespējas valsts pārvaldes un iedzīvotāju starpā un izstrādāt vadlīnijas internetā pieejamo un attīstīto sociālo platformu izmantošanai valsts pārvaldes iestāžu darbā, veicinot plašāku sociālo platformu izmantošanu valsts pārvaldes komunikācijā ar sabiedrību”. Lienes Muraškinas 2011. gada aprīļa prezentācijā norādītie iemesli, kāpēc ir nepieciešamas vadlīnijas ir viendabīgs mēdiju pielietojums, cilvēku iedvesmošana un iedrošināšana piedalīties un iesaistīties, robežu iezīmēšana, cik tālu, kur un ko drīkst vai var veikt komunikāciju, izvairoties no pārpratumiem. Vēl pie iemesliem minēta robežu paplašināšana, jo tā iespējams apgūt citus informācijas avotus un sasniegt plašāku auditoriju un izglītošanu, kas attiecas gan uz sabiedrības izglītošanu attiecībā uz valsts pārvaldes jaunumiem un aktualitātēm un pašu valsts pārvaldes darbinieku izglītošanu par notikumiem un tendencēm, kas valda sabiedrībā. Viens no veidiem, kā izstrādāt dokumentus ir uzdot jautājumus un atbildes izmantot kā pamatu dokumenta satura izstrādei. Konferences darba grupu dalībnieku ieteiktie jautājumi vadlīniju izveidei aptvēra gan darbinieku rīcību un uzvedību, gan arī izveidotā profila nosacījumus un citus aspektus. Lielākoties, jautājumi tika uzdoti ar mērķi noskaidro Vai?, Kā? un Kam? Ar drošību saistītie jautājumi bija par interneta resursu pieejamību, ierobežojumu piemērošanu darbiniekiem, iespējamiem riskiem un ieguvumiem, ja visiem darbiniekiem tiek nodrošināta pieeja interneta resursiem un ieteikumi drošības risku mazināšanai. Ar konta uzturēšanu saistītie jautājumi ietvēra atbildīgā norīkošanu par aktivitātēm un konta uzturēšanu, par personām, kas tiesīgas izmantot iestādes oficiālo kontu, par to, kam jāatbild uz jautājumiem un komentāriem. Ar oficiālā stila ievērošanu sociālajos medijos saistītie jautājumi tika uzdoti par veidu, kā notiek komunikācija, kad nepieciešams ievērot formālo un kad iespējams atbildēt neformālā stilā. Aktuāls jautājums ir par personīgā viedokļa nošķiršanu no profesionālā – kādos gadījumos darbinieks drīkst konsultēties darba jautājumos, neizmantojot iestādes oficiālo kontu, vai personīgo kontu vajadzētu izmantot arī darba vajadzībām, kā nošķirt profesionālo komentāru no personīgā, ja tiek izmantot viens konts. Izveidojot kontu, ir jāņem vērā zināmi nosacījumi, piemēram, kāda informācija par iestādi tiek izvietota profilā, kāds ir profila nosaukums un noformējums. Secinu, ka izdiskutējot šos jautājumus, top skaidrāks, kas ir jaiekļauj vadlīnijās.

Norādījumi, kas tapuši darba grupās, nosaka, ka vadlīnijām vairāk jāatgādina rokasgrāmata – tiem jāsniedz vispārēji principi un ieteikumi dažādām situācijām, ko iespējams prognozēt, nevis jāsagatavo formāls saraksts ar to, kas ir atļauts vai aizliegts. Vajadzētu ietvert galvenos komunikācijas principus, noteikumus oficiālo kontu nosaukumiem, rekomendācijas un ieteikumus komunikācijai.

Vadlīnijas var veidot tā, lai ieteikumi attiektos ne vien uz medijiem, kas tiek izmantoti konkrētajā brīdī, bet arī uz tādiem sociālajiem medijiem, kas nākotnē varbūt vēl tikai taps.

Valsts kancelejas izstrādātās sociālo mediju izmantošanas vadlīnijas ir vienīgais dokuments, kas valsts pārvaldē nosaka sociālo mēdiju izmantošanu iestādē. Tajā norādīts, ka mikroblogošanas vietne Twitter, bilžu serveris Flickr, video serveris YouTube, saziņas vietne Facebook, Draugiem un RSS datu plūsma ir tie mediji, kas tiek izmantoti Latvijas valsts pārvaldes saziņai ar sabiedrību

Vadlīnijās norādīti jautājumi, ko vajadzētu ievērot komunikācijā ar sabiedrību, kas būs mērķauditorija, kur tā tiks uzrunāta, kuri sociāli mediji tiks izmantoti, kās ir šīs komunikācijas mērķis, kas un kā tiks komunicēts, vai ir pietiekams resursu nodrošinājums un kā tiks izmērīta komunikācija un tās rezultāti.

 Komunikācijas principi sociālajos medijos.

Lietojot sociālos medijus, darbiniekiem ieteikts būt uzticamiem. Ievērot elementāras pieklājības formas, būt precīzam, taisnīgam, atklātam, objektīvam savos spriedumos un palikt profesionālam jebkādos apstākļos. Izturēties ar cieņu un atbalstīt konstruktīvu kritiku. Būt apolitiskam un rīkoties atbildīgi, lai izvairītos no interešu konflikta. Izturieties pienācīgi pret informāciju, kas ir nodota tavā rīcībā. Pirms informācijas izplatīšanas, pārliecināties, vai tā nav konfidenciāla un konkrētā vēstījuma izplatīšana nav pāragra.

Būt atsaucīgam, aktīvam un iesaisties komunikācijā, kur vien tas iespējams. Atbildēt uz jautājumiem korekti, atceroties, ka komentāri, kas izteikti sociālajos medijos, ir ilgstoši pieejami internetā, un tie var tikt izmantoti, pārpublicēti un citēti citos medijos. Komunicējot ievērot normatīvo aktu noteiktās robežas, un neaizmirst, ka par nepatiesas informācijas izplatīšanu, apmelošanu, autortiesību un datu aizsardzības pārkāpumu var vērsties ar likumu. Ja ir šaubas par komunikācijas veikšanas nepieciešamību, atturēties to darīt vai pārrunāt to ar savu tiešo vadītāju un/vai iestādes komunikācijas struktūrvienību/speciālistu. Izvairīties paust viedokli par valsts pārvaldi un savu darba vietu, ja šī informācija var tikt nepareizi interpretēta. Komunikācijai sociālajos medijos nevajadzētu kavēt  tiešo pienākumu izpildi. Atcerēties, ka komunicējot sociālajos medijos, darbinieks pārstāv valsts pārvaldi un saskarsmei ar cilvēkiem sociālajos medijos jābūt tādai, kāda tā būtu ar jebkuru citu mediju vai, tiešajā komunikācijā, piemēram, konferencē.

Praktiski padomi darbojoties sociālajos medijos

Iestādes oficiālā profila (konta) izveidošana. Iestādes profilu sociālajos medijos veidot tādu, lai tas būtu viegli atpazīstams – ar pilno iestādes nosaukumu vai lietojot oficiālo abreviatūru, ja tā ir plaši zināma, vai citus saīsinājumus, kas palīdzētu atpazīt profila īpašnieku. Labā prakse ministriju profilu nosaukumu veidošanā būtu izmantot ministriju mājaslapu domēnu nosaukumus, savukārt citu valsts pārvaldes iestāžu profilu nosaukumus veidot tā, lai tiktu atspoguļots iestādes darbības mērķis vai joma vai lietot sabiedrībai vispārpieņemtus saīsinājumus. Profila attēla vietā ievietot iestādes ēkas foto, ģerboni, logo vai citu elementu, kas atbilst katras iestādes identitātei.

Ja iestādei ir vairāki sociālo mediju profili, tad tiem vajadzētu būt vienota stila – vienāds attēls (foto, ģerbonis, logo) un vienojošs nosaukums. Iestādes profilā (aprakstā) norādīt iestādes pilno nosaukumu, īsu aprakstu un saiti uz mājaslapu un citu noderīgu informāciju. Apraksta veidošanai var pieiet radoši, tekstam jābūt vienkāršam, lai iespējamais sekotājs saprastu, ar ko iestāde nodarbojas. Aprakstam nevajadzētu būt tādam kā oficiālajā nolikumā par iestādes darbību.

Gan konkrēto profilu, gan mājaslapu jānodrošina ar savstarpējām saitēm, kas aizved no vienas lapas uz otru, lai norādītu, ka konkrētais profils ir iestādes oficiālais konts. Pēc iestādes profila izveidošanas sociālajā medijā, par to nevajadzētu paziņot ar īpašas preses relīzes izsūtīšanu. Jāizmanto tie paši sociāli mediji, tā pati vide, lai informētu iespējamos sekotājus par jaunizveidoto kontu.

Iestādes oficiālā konta izveidošana un komunikācija tajā. Praksē visbiežāk iestādes oficiālo profilu administrē komunikācijas speciālisti, kam deleģētas tiesības pārstāvēt iestādi un paust tās oficiālo viedokli. Ja iestādes darbinieks darba jautājumu komunicēšanai izmanto arī savu personisko profilu un iestāde tam piekrīt, tad iestāde pārpublicē sava darbinieka vēstījumus arī savā oficiālajā profilā un uzņemas atbildību par pausto informāciju. Tādējādi citi sociālo mediju lietotāji zina, ka darbinieka paustais sakrīt ar iestādes nostāju kādā jautājumā. Pretējā gadījumā ir jānodefinē, kā vārdā komunikācija tiek veikta – personas vai pārstāvot iestādi.

Komunikācija sociālajā medijā izmantojot darbinieka privāto profilu. Ieteikums darbinieka profila nosaukumā izmantot savu vārdu un uzvārdu, lai citi sociālo mediju lietotāji varētu atpazīt. Minētie labas prakses paraugi ir @IlzeEida; @Rihards_Kalnins; @VDombrovskis; @jemberga. Ja darbinieks savu personīgo profilu lieto arī darba jautājumu komunicēšanai, vēstījuma beigās var pievienot iestādes konta nosaukumu „@[nosaukums darba kontam], piemēram, (@brivibas36), vai lieto attiecīgus tagus jeb birkas, piemēram, #valstsparvalde; #mazaksslogs u.c. Ieteikums, ko darbiniekam censties ievērot – komunicējot sociālajos medijos palīdzēt izskaidrot sabiedrībai savu darbu valsts pārvaldes iestādē un celt savas iestādes prestižu.

Norādītās darba tēmas par ko var komunicēt no personiskā profila sociālajos medijos, ir: 1) darba uzsākšana pie likuma grozījumiem, kas ietekmēs plašu sabiedrības daļu, tāpēc var izmantot sociālos tīklus, lai ar līdzcilvēkiem apspriestu grozījumu ieceres; 2) iestāde ir pieņēmusi lēmumu vai tiesību aktu, kas uzlabos esošo situāciju, var informēt par to arī citus, izmantojot sociālos medijus; 3) skaidrot, kā funkcionē valsts pārvalde, palīdzēt neziņā nonākušam sociālo mediju lietotājam atrisināt radušos problēmu vai neskaidros jautājumus, kas saistīti ar valsts pārvaldi; 4) ar sociālo mediju palīdzību dalīties ar kādu labu piemēru vai notikumu Latvijas vai ārvalstu valsts pārvaldēs; 5) informēt par jauniem pasākumiem un iniciatīvām; 6) celt savas darba vietas un valsts pārvaldes prestižu, lepoties ar panāktajiem rezultātiem darbā; 7) veidot aptaujas, izzinot cilvēku (sekotāju) viedokli kādā jautājumā utt.

Vēstījuma veidošana sociālo mediju kontā. Valoda. Sagatavotam vēstījumam jābūt vienkāršam, skaidrā, saprotamā valodā un profesionālam un jāizvairās no stila kļūdām. Komunikācijas veidotājam tomēr jābūt arī radošam, veidojot brīvu komunikāciju, kas ir ar citādāku pieeju nekā ikdienā rakstot tekstus, normatīvos aktus un politikas dokumentus. Izmantot „cilvēku” valodu un mēģināt vēstījumu uzrakstīt tā, lai piesaistītu sekotāju uzmanību un atrast veidu, kā izcelties vēstījumu plūsmā. Ziņojumus veidot kodolīgus un lakoniskus, pievieno informācijai vizuālos uzskates materiālus, video un audio. Visbeidzot vēstījumus sociālajos medijos veidot tādus, lai tie būtu katrs pats par sevi, lai tie būtu neatkarīgi. Izvairīties vairāku, savstarpēji saistītu ziņu ievietošanas medijos ar norādēm, lai izlasos vēstījumu, lasītājam būtu skaidra doma. Lai izvairītos no vairāku vēstījumu publicēšanas par vienu jautājumu, tiek ieteikts izmantot saites uz citiem avotiem vai blogiem. Vizuālie materiāli, ko ievieto sociālajos medijos jābūt labas kvalitātes. Tie nevar būt neskaidri, miglaini un zemas izšķirtspējas. Bildēm jābūt labai kompozīcijai, gaumīgām, bez liekām detaļām. Jārēķinās, ka bildes var tikt izmantotas pārpublicēšanai. Bildei jābūt saturiskai – iespējams bilde var aizstāt vairāku teikumu tekstu. Ievietotajām bildēm jāsaskan ar ētikas pamatprincipiem, tās nedrīkst būt personas godu un cieņu aizskarošas. Pie bildēm jānorāda tās autors un arī atslēgas vārdi, lai lietotājam atvieglotu meklēšanu. Video galvenais uzdevums ir parādīt. Pirms tiek uzņemti video, ir skaidri jāformulē ideja un jārada stāsts. Ieteicamais video garums ir 3 līdz 4 minūtes. Video jānodrošina ar uzmanību piesaistošu nosaukumu un interesantu aprakstu. Tiek ieteikts veidot tagus jeb birkas, piemēram, #valstsparvalde, #strukturalasreformas, #epakalpojumi u.tml. – atslēgas vārdus, kurus izmanto, lai neformāli aprakstītu kādu vienību un lai atvieglotu meklēšanu sociālajos medijos.

Vispārīgi ieteikumu komunikatoriem no Valsts kancelejas puses ir šādi:

  • Komunicēt sociālajos medijos tad, kad pavēstāms kas jauns un interesants. Radīt interesantu saturu, nekļūt apnicīgam ar neinteresantu saturu un „runas plūdiem”. Nepārpublicēt visus, kas tiek ielikts iestādes mājaslapā un padomāt, vai nepieciešams sociālajos medijos paziņot par katru jauno preses relīzi, tajā pašā laikā neaizmirst, ka, iespējams viens īss ieraksts sociālajā medijā var aizstāt veselu relīzi).
  • Pilnvērtīgi izmantot tās iespējas, ko sniedz sociālie mediji. Piemēram, veidot īsas aptaujas, lai noskaidrotu sabiedrības viedokli, vai uzdodot aktuālus jautājumus, rīkot „ekspertu stundas” – konkrētu laiku, kad konkrēts eksperts pāris stundas atbild uz iedzīvotāju jautājumiem. Iesaistīt savu sekotāju!
  • Darboties aktīvi, ja reiz esi sociālajos medijos. Viena profila administrēšana aizņem apmēram pusstundu no darba dienas. Izveidojot vairākus profilus sociālajos medijos, jārēķinās ar divu vai trīs stundu darba tajos katru dienu.
  • Iepazīt savu auditoriju, sekotāju loku un vēro to dinamiku, izmaiņas (kas un kad izvēlas sekot).
  • Neizpaust informāciju, ko aizsargā Informācijas atklātības likums un citi normatīvie akti šai jomā. Tāpat sociālajos medijos nevajadzētu sniegt informāciju, kas citās iestādēs ir kā maksas pakalpojums, fizisko un juridisko personu vēstuļu saturu, kas saņemtas iestādēs u.tml.
  • Iestāde var izplatīt tālāk citu iestāžu, institūciju un personu informāciju un vēstījumus, kas var būt vērtīgi un noderīgi tās sekotājiem. Piemēram, jauns pakalpojums, kas var būt noderīgs jebkuram, jauna valsts pārvaldes iniciatīva, kāds pasākums, kas var sniegt jaunas zināšanas sekotājiem utml
  • Iespēju robežās atbildēt uz sociālo mediju kontos saņemtajiem jautājumiem. Pirmajai atbildei sociālajos medijos vajadzētu sekot stundas vai pāris laikā, kopš izdots jautājums. Turpmāko komunikāciju, var izvērst, piemēram, e-pastu sarakstē, ja tas nepieciešams.

Sociālo mediju un to sniegto iespēju efektīva izmantošana var palīdzēt valsts pārvaldei labāk izprast, reaģēt un piesaistīt konkrētas auditorijas uzmanību. Tā patiešām ir divvirzienu komunikācija ar cilvēkiem. Turklāt, ja sociālo mediju lietošana tiek integrēta kopējā komunikācijas stratēģijā un aktivitātes sociālajos medijos tiek saskaņotas ar aktivitātēm citos medijos, tad sasniedzamais efekts var būt tiešām lielisks.

Lai komunikāciju uzlabotu, tā vispirms ir jāuzsāk. Lai sāktu komunikāciju sociālajos medijos, jāapzinās, ka šo mediju iespējas ir ātrums, nepastarpināta informācija un tūlītēja sabiedrības reakcija, bet šeit komunikācijā atbildība jāuzņemas, lai informāciju sniegtu sabiedrībai noderīgu un precīzu, bet uz jautājumiem un notikumiem spētu nodrošināt profesionālu un operatīvu reakciju. Rezultātus iespējams sasniegt tikai tad, ja komunikācija ir regulāra un atraktīva – kodolīgi un interesanti noformulēta, nevis tikai citāts no nogludināta preses paziņojuma jeb kalendāra ieraksta pārpublicējums.

Ir apsveicami, kad ir izstrādātas vispārīgās vadlīnijas, bet tās vajadzētu pielāgot katrai iestādei atsevišķi, pēc tās darbības specifikas par pamatu izmantojot izstrādātās vispārīgās vadlīnijas.

Raksta tapšanā izmantoti sekojoši materiāli:


Konferences “Sociālie mediji un web@valsts pārvalde.lv materiāli

Muraškina L., Sociālo mediju lietošanas vadlīnijas – robežas un jauni horizonti

Vadlīnijas sociālo mediju lietošanai valsts pārvaldē, Valsts kanceleja

Celmiņa M., Sociālie mediji valsts pārvaldei – lēti un efektīvi, bet nepieciešama atbildība

 

Nākamajā rakstā par  piekļuvi sociālajiem medijiem un to izmantošanu valsts pārvaldē: SVID (SWOT)

 

Sociālo mediju politikas veidošanas svarīgākie elementi valsts pārvaldē

Latvijā šobrīd nav vienotas sociālo mediju politikas veidošanas mehānisma. Lai veiksmīgi varētu veidot sociālo mediju politiku, ir jāapskata tās veidošanas svarīgākie elementi valsts pārvaldē pasaulē.

Jānis Palkavnieks savā prezentācijā Sociālo mediju lietošanas vadlīnijas Lattelekom pieredze sociālo mediju lietotājiem iesaka ievērot reklāmas likumu, būt patiesam un draudzīgam, dot padomus, risināt problēmas 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā un būt gataviem uz skarbu diskusiju. Līdz ar interneta lietotāju skaita pieaugumu, pieaug valdības interese par to, kā auditoriju iespējams sasniegt izmantojot sociālos medijus un tehnoloģiju attīstību. Veidojot sociālo mediju politiku, vispirms vajadzētu noteikt, kam tieši jābūt ietvertam politikā, ko ar to vēlas panākt un kāda nozīme būs šai politikai. Lielai daļai iestāžu nemaz nav izstrādāta šāda politika. Šobrīd piemērotas novecojušas vai no citām iestādēm aizņemtas interneta izmantošanas kārtības vai radītas pilnīgi jaunas politikas. Ņujorkas valsts universitātes pētniecības fonda 2010. gadā veiktajā pētījumā, kurā tika izmantoti 26 publiski pieejami valsts sociālo mediju dokumenti, rezultāti no 32 intervijām ar profesionāliem cilvēkiem, kas jau izmanto vai apsver iespēju izmantot sociālos medijus, tika iegūti rezultāti par to, kādi ir svarīgākie elementi mediju izmantošanas politikā.

Pirms sociālie mediji tika izmantoti sabiedrības informēšanai, tie vairāk bija kā cilvēku saziņas vieta, līdz ar to ir nepieciešams laiks, lai sociālo mediju lietotāji aprastu ar domu, ka saziņa šajos medijos var būt arī darba pienākums. Pētījumā, valdības pārstāvju interviju rezultātā, tika izveidoti trīs tipi, kam darbinieki izmanto sociālos medijus darba laikā.

Pirmais – darbinieks izmanto medijus dienesta interesēm. Tas nozīmē, ka darbinieks izmanto sociālo mediju konkrētu mērķu vadīts, pārstāvošās iestādes interesēs. Piemēram, strādājot YouTube portālā, kur tiek ievietota tikai tā informācija, kas attiecas uz iestādes darbību, jaunumiem, aktualitātēm, vai arī uztur blogus, kuros tiek veidotas publikācijas, kas tieši saistītas ar darbinieka darba vietas specifikāciju un interesēm.

Darbinieks izmanto medijus profesionālajām interesēm. Profesionālas intereses atspoguļojas darbinieka sociālo mediju izmantošanā, kad tas ar savu rīcību veicina savu profesionālo izaugsmi vai profesionālos pienākumus, izmantojot no uzņēmuma neatkarīgas interneta vietnes. Piemēram, ja darbinieks ir reģistrējies kādā interneta vietnē, kas nav saistīta ar viņa darba vietu, bet saistīta ar nodarbošanās specifiku un profesionālām interesēm. Tās var būt kādu profesiju vai nozares pārstāvju vienojošas mājaslapas vai domubiedru grupas. Kamēr vien šāda veida komunikācija paaugstina un papildina darbinieka profesionālās zināšanas un iemaņas, vadībai nevajadzētu iebilst, ja vien tas netraucē tiešo darba pienākumu veikšanai, jo nereti cilvēki dalās profesionālā informācijā interneta vietnēs, kas nav izveidotas uzņēmuma iekšienē.

Darbinieks izmanto medijus personīgām interesēm – kad sociālo mediju izmantošanai darba vietā nav nekāda sakara ar darbinieka darba pienākumu veikšanu. Piemēram, darbinieks pārtraukuma laikā pārbauda savu profilu Facebook vai Draugiem portālos, veic Twitter personiskus ierakstus vai skatās YouTube video. Turklāt ārpus darba laika, darbinieki var veikt ierakstus savos blogos, pievērsties saviem vaļaspriekiem, nekādā veidā neveicinot ne darba vietas, ne savas profesionālās intereses.

Vadībai, ņemot vērā darbinieku interneta izmantošanas īpatnības, var izdalīt elementus, kas lielā mērā var novērst nevēlamas darbības un sekas, veidojot sociālo mediju izmantošanas politiku Iepriekš minētajā ASV veiktajā pētījumā izdalīti astoņi galvenie pamatelementi sociālo mediju politikas veidošanā. Turpmāk apskatīšu katru no tiem.

Darbinieku piekļuve minēts kā pirmais elements. Pieejamo mājaslapu filtrs ir pavisam vienkāršs veids, kā kontrolēt un ierobežot darbinieku piekļuvi interneta vietnēm, kas nav saistītas ar darba pienākumu veikšanu. Tomēr pēdējā laikā ar vien vairāk izzūd robeža starp to, kuri mediji tiek izmantoti privātai un kuri – profesionālai lietošanai. Vienam lietotājam Facebook profils ir iespēja sazināties ar draugiem, citam tas var būt komunikācijas instruments informējot un komunicējot iestādes interesēs. Šādai situācijai var būt divi risinājumi – noteikt konkrētiem darbiniekiem piekļuvi sociāliem medijiem, darbam iestādes interesēs vai ierobežot to mājaslapu skaitu, kurām ir pieeja visiem darbiniekiem. Vairākās iestādes izvēlas pirmo variantu, nosakot konkrētus cilvēkus, kas apmeklē sociālo mediju vietnes, ievieto tur informāciju un veic komunikāciju, nodrošinot atgriezenisko saiti. Otrs variants, kad tiek nobloķētas interneta vietnes pilnīgi visiem darbiniekiem ir iestādēs, kas pēc manām domām ar esošo komunikāciju ar sabiedrību uzskata par gana labu un to nav vajadzības pilnveidot vai paplašināt  kā vai būtisku argumentu minot informācijas drošību. Tomēr ir iestādes, kas izmanto abus variantus pielāgojoties situācijai – ir gan noteikti darbinieki, kam ir pieeja sociālajiem medijiem, gan arī variācijas tajā, kuras interneta vietnes tiek nobloķētas. Piemēram, publiskās komunikācijas veicējiem ir neierobežota pieeja, tomēr pārējiem darbiniekiem ir pieeja gan Vimeo, gan YouTube, jo to prasa darba specifika.

Sociālo mediju kontu pārvaldīšana ietver konta izveidošanu, uzturēšanu un slēgšanu, ja tas nepieciešams. Lai arī par iestādi ir atbildīgs tās vadītājs, tomēr, ieceļot atbildīgo par komunikāciju sociālajos medijos, vadītājs kontroli saglabā tikai pastarpināti. Nozīmīgi iepriekš definēt, kurš un kā darbojas sociālajos medijos un atkarībā no iestādes lieluma un aptveramās teritorijas, vadībai jāizvērtē vai tas būs viens vai vairāki cilvēki, kas veiks šo komunikāciju un kāda informācija tajā tiks ievietota.

Pieņemama lietošana, kā sociālo mediju pieļaujamā lietošanas politika iestādēs. Ar to visbiežāk tiek noteikta organizācijas nostāja pret to, kā darbinieki izmanto iestādes resursus, interneta lietošanu personīgām interesēm un sekas, kādas sagaidāmas par politikas neievērošanu. Nereti iestādēs tiek noteikta ierobežota pieeja sociālajiem medijiem un par to atbildīga informācijas tehnoloģijas nodaļa. Tā nodrošina darbiniekus ar pieeju internetam, e-pasta izveidošanu, pieeju iestādes datubāzei atbilstoši amata pienākumiem.  Tomēr, kā minēnu iepriekš: robežas starp medijiem ko izmanto personīgai un profesionālai lietošanai pamazām izzūd. Un tad rodas jautājumi, cik daudz laika darbinieks pavada medijos privātās  un cik – ar darbu saistītās interesēs. Viens no punktiem, ko iekļauj interneta lietošanas politikā ir: Sociālo mediju izmantošana paredzēta tikai un vienīgi oficiālai komunikācijai, lai veiktu darba pienākumus, saskaņā ar uzņēmuma mērķiem, nevis personīgai lietošanai. Tālākais ir atkarīgs no darbinieku godaprāta un tehniskajām iespējām. Uzskatu, ka katrai iestādei ir jāpiemēro sava politika, izvērtējot savas darbības specifiku, izmantojamos medijus un komunikācijas veicēju iestādes vārda skaitu.

Darbinieku uzvedība, ētika. Darbinieku rīcību galvenokārt regulē ar ētikas kodeksu vai kādu citu normatīvo aktu vai kārtību, kurā definēts, kas ir „pareizi” un kas „nepareizi” attiecībā uz darbinieku uzvedību sociālajos medijos un kādas sekas tiek piemērotas par pārkāpumiem. Izstrādājot šādu kodeksu, tajā jānosaka izmantojamās valodas stils, medija vides stila ievērošana, informācijas pārredzamības un atklātības nodrošināšana, savstarpēja cieņa tiešsaistes mijiedarbībā un pieņemto ētikas normu ievērošana. Tādējādi iespējams personīgo viedokli nošķirt  no profesionālā un profesionālā viedokli publicēt precīzu un atbilstošu videi.

Sociālajos medijos publicētais saturs. Darbinieks, kam ir atļauja publicēt informāciju sociālo mediju kontos, visbiežāk arī ir atbildīga par informācijas saturu, pareizrakstību un stilu. Atkarībā no vadības darba stila. Tās līdzdalība var būt sākot tikai no tēmas apstiprināšanas, līdz pat gramatikas un stila rediģēšanai. Situācijās, kad darbinieks oficiālajā iestādes kontā ievieto precīzu, profesionāli sagatavotu informāciju un arī atbildes uz komentāriem sniedz tajā pašā stilā, nereti nepieciešams paskaidrojums neprofesionālā valodā, jo nereti tā lasītājam ir vieglāk uztverama. Uzskatu, ka piemērots un atbilstošs ir vidusceļš – publicējamai informācijai jābūt profesionālai, tomēr, izmantojot sociālos medijus, tā jāpadara viegli uztverama lasītājam, jo ne visi vienlīdz labi uztver sarežģīto profesionālo valodu.

Drošība. Valdības rīcība, lai attīstītu labo praksi, nodrošinot savu datu drošību un tehniskās infrastruktūras attīstību atbilstoši izmantošanas veidiem, lietotājiem un tehnoloģijām, kas saistītas ar sociālo mediju izmantošanu. Tehnoloģiskā drošība attiecas arī uz paroles un tehnoloģiju funkcionalitātes drošību un aizsardzību pret vīrusiem. Tās varētu būt prasības darbiniekiem  izmantot sarežģītas un drošas paroles ne tikai darba e-pasta vai datu bāzē, bet arī mediju kontos. Iespējams izmantot antivīrusu programmas, kas skenē ienākošo un izejošo informāciju, lai novērstu draudus informācijas tehnoloģiju vidē. Savukārt situācija, kas izriet no darbinieku rīcības drošības ievērošanas var būt saistīta ar to tīšu vai netīšu darbību veikšanu, kas var radīt kaitējumu iestādei. Attiecībā uz informācijas drošību – ir jāizvērtē tās saturs, lai nebūtu iespējams publiskoto informāciju izmantot ļaunprātīgos nolūkos pret iestādi.

Juridiskie aspekti. Sociālo mediju izmantošana rada jautājumus par to, kā nodrošināt, lai darbinieki ievērotu visus spēkā esošos normatīvos aktus. Šiem aktiem jābūt juridiski precīziem un pilnīgiem, lai likumu un noteikumu piemērošana būtu legāla un attiektos uz visiem darbiniekiem. Tiem pretstatā tiek stādītas tiesības par vārda brīvību un privātumu, informācijas brīvību, pārvaldes caurredzamību un pieejamību. Runājot par juridiskajiem aspektiem, atgriežos arī pie tēmas par privātā viedokļa nodalīšanu. Risinājums tam varētu būt lietotāju identificēšana – sociālajos medijos neizsakoties anonīmi. No cilvēkiem jāprasa atbildība par savu komunikāciju, prasot norādīt kādus datu un to vai cilvēks runā savā vārdā vai, piemēram, pārstāvot kādu iestādi.

Sabiedrības iesaistīšana divvirzienu komunikācijā. Sociālo mediju portāli, atšķirībā no parastajiem medijiem, ļauj ieviest divvirzienu komunikāciju sabiedrības saziņai ar valsts pārvaldi. Cilvēki var tieši piedalīties diskusijās kas aizsāktas ar kādas teksta, audio vai video informācijas ievietošanu sociālajos medijos. Valsts pārvaldes iestādēm jālemj, kādā viedā tieši sabiedrība tiks iesaistītā šājā komunikācijā – vai tas būs ar komentāru, aptauju vai kādu citu atgriezenisko saišu palīdzību. Uzskatu, ka komunikācija sociālajos medijos pamatā ir domāta, lai Valsts pārvaldi padarītu sabiedrībai pieejamāku un interaktīvāku.

Kamēr iestādes gatavojas izveidot sociālo mediju izmantošanas vadlīnijas, papildus iepriekš aprakstītos astoņus elementus var papildinās ar dažām norādēm. Vispirms – definēt, ko vēlas sasniegt izmantojot sociālos medijus, politikas izstrādes komandā apvienot gan uzņēmuma komunikācijā ieinteresētās personas, gan arī juridiskās, tehnoloģiskās, personālvadība un programmēšanas nodaļu pārstāvju lai vienotos par darbības veidu, stilu un metodēm, lai iegūtu efektīvāko rezultātu no sociālo mediju izmantošanas. Apzināt jau esošās vadlīnijas, aktus un izstrādātās politikas, kas attiecas uz komunikāciju internetā un sociālo mediju izmantošanu, lai gūtu priekšstatu par to, kā citas iestādes veic šādu komunikāciju, kas no tā ir veiksmīgs un aizgūstams un kas nē. Un diskusiju veidā vienoties par savai iestādei atbilstošas politikas izstrādāšanu un ieviešanu.

Lielbritānijas centrālais informācijas birojs savā ceļvedī „Iesaistīšanās izmantojot sociālos medijus” vadībām piedāvā 3 norādes digitālajai komunikācijai Viena no tām – komunikāciju veikt tur, kur atrodas cilvēki. Izmantot tos medijus, ko izmanto sabiedrība. Ja lielākā vēlamās auditorijas daļa lieto Facebook un Twitter, tad jādomā, kā nodrošināt savas informācijas klātesamību tur. Ja lielākā daļa iedzīvotāju izmanto portālu Draugiem, kā tas ir Latvijā, varbūt ir vērts apsvērt iespēju par aktivitāšu izvēršanu šajā portālā. Censties padarīt lietotāju komunikāciju vienkāršāku. Varbūt ir vērts izmantot pāris sociālos medijus un komunikāciju veikt kvalitatīvāku, nevis censties aptvert pilnīgi visus medijus, kuros ir niecīga daļa vēlamās auditorijas. Tādējādi arī pievēršot vairāk uzmanības kvalitātei, nevis kvantitātei. Un trešais ieteikums, neizvairīties no informācijas atkārtošanās. Ļaut pārpublicēt sevis ievietoto informāciju un veikt to pašu ar citu kontu saturu, tomēr ar zināmām robežām, jo pārāk daudz vienāda informācija un nepamatots pārpublicēšana var liecināt par neprofesionalitāti un izraisīt pretreakciju no sabiedrības puses.

Šādi ir galvenie elementi, kam ārzemju un latviešu autori iesaka valsts iestāžu vadībai pievērst uzmanību veidojot sociālo mediju izmantošanas politiku un nodaļas turpinājumā apskatīšu elementus, kuriem darbiniekiem, kas veic šo komunikāciju, jāpievērš uzmanība. Jānis Palkavnieks iesaka pavisam elementāras lietas, par ko ikdienā darbinieki var piemirst. Teikt ko vēlies, bet atbildēt par saviem vārdiem, ievērot elementāru pieklājību, būt kompetentam un būt gatavam reakcijai no sabiedrības puses.

Praktiskus ieteikumus publicējis Lielbritānijas centrālais informācijas birojs savas valsts iestāžu darbiniekiem. Piemēram, ieteikumi preses sekretāriem ir, lai tie izmanto atbilstošus medijus, lai gūst izpratni par savu auditoriju, tās uzvedību un viedokļiem, apzināt, cik efektīvi noris komunikācija dotajā brīdī. Izmantojot blogus vai forumus, pārliecināties par informācijas korektumu, nodrošināt lasītāju ar atbildes reakciju un izmantot iespējas pārpublicēt informāciju no viena avota nākamajā, lai informācija pati sasniegtu savu lasītāju Ieteikumi iekšējās komunikācijas veidotajiem ir nodrošināt komunikāciju ne vien vienas nodaļas iekšienē, bet arī starp dažādām struktūrvienībām, izmantojot sociālos medijus un to iespējas, līdzīgi kā komunikācijā ar sabiedrību, arī iestādes iekšienē nodrošinot darbiniekus ar atgriezenisko saiti.

Ieteikumos valsts iestāžu darbiniekiem, ierēdņiem būtu to iesaistīšana un izglītošana sociālo mediju lietošanas iespējās, lai tie paši varētu komunicēt ar sabiedrību. Šo darbinieku veicināšana iesaistīties tiešajā komunikācijā, tādējādi saņemot un nododot visprecīzāko informāciju un iegūstot priekšstatu par auditorijas viedokli un nostāju, jautājumiem un aktivitāti. Ir nepieciešams šādas lietas datēt, jo ikdienā tas šķiet pašsaprotami un gala rezultātā aizmirstās.

Sociālo mediju ienākšana valsts pārvaldes ikdienā ir dabisks process, ņemot vērā, kā sociālie mediji ir ienākuši sabiedrības ikdienā. Kā ar katru jauninājumu, arī ar šo ieviešanas procesā nākas sastapties ar nepilnībām nenodefinētām lietām un neskaidrību, kā rīkoties konkrētos gadījumos, tomēr izveidojot vienotu politiku un sociālo mediju izmantošanas elementus, iegūstamie rezultāti ir tā vērti. Pārdomāta un mērķtiecīga komunikācija atmaksājas un ieguvēji ir abas tās puses. Valdības iestādes ar vien vairāk pāriet uz divvirzienu komunikāciju sabiedrībai ērtā vidē, piemēram, YouTube un Flickr vai Facebook, un padara sevi pieejamāku. Arī Latvijas ministrijas un to pārstāvji pamazām sāk novērtēt sociālo mediju sniegtās iespējas un ar vien vairāk tajos tiek uzveidoti ministriju un valdības pārstāvju konti, kuros notiek komunikācija ar sabiedrību.

Nākamajā rakstā apskatīšu sociālo mediju izmantošanas vadlīnijas valsts pārvaldē.

Sociālo mediju izmantošanas regulējums LR normatīvajos aktos

Sociālo mediju izmantošanas regulējums LR normatīvajos aktos nav atrunāts. Līdz ar to dotajā brīdī ir situācija, kad katra iestāde var interpretēt brīvi pēc saviem ieskatiem sociālo mediju izmantošanas kārtību. Šobrīd vienīgais normatīvais akts ir Ministru kabineta noteikumi Nr.171

Ministru kabineta noteikumi Nr.171 nosaka kārtību, kādā iestādes ievieto informāciju internetā ,lai nodrošinātu tās pieejamību. Tie attiecas gan uz tiešās pārvaldes iestādēm, gan arī uz atvasinātām publiskām personām. Noteikumi nosaka, ka informācija, kas ievietota dažādos medijos, t.sk. iestādes mājas lapā nedrīkst būt atšķirīga, tomēr tas neizslēdz iespēju, ka dažāda formāta informācija tiek publicēta dažādos izmantojamos medijos. Par piemēru varētu minēt – kad video informācija tiek publicēta sociālajā medijā Youtube.com, bet foto informācija – flickr.com.

Internetā ievietotā informācija jāaktualizē ne retāk kā reizi nedēļa, ja nav noteikts citādi, lai sabiedrība saņemtu jaunāko un precīzāko informāciju. Par šo noteikumu ievērošanu ir atbildīgs iestādes vadītājs. Vadītājam jāseko līdz lai internetā tiktu ievietota jaunākā informācija, aktuālāki notikumi. Iestādēs bieži vien tas tiek uzdots kādam no darbiniekiem, šim mērķim izveidojot amata vietu. Iestādei var neievietot internetā informāciju, kas klasificējama kā ierobežotas pieejamības informācija vai arī informāciju, kas nav saistīta ar iestādes funkcijām un uzdevumiem.

2010. gada jūnijā veiktajos noteikumu grozījumos pievienots punkts, kas ļauj neievietot visu informāciju, bet gan norādīt saiti uz tiešo informācijas avotu – ja mājas lapas sadaļā iekļaujamā informācija ir ievietota citas valsts pārvaldes iestādes mājas lapā, attiecīgajā sadaļā var norādīt saiti uz šīs iestādes mājas lapu. Uzskatu, ka Twitter sociālais medijs ir visatbilstošākais šādu noteikumu izpildei. Noteikumos par saišu ievietošanu ir minētas saites arī uz tām interneta mājas lapām, kas satur iestādes darbības jomai radniecīgu informāciju gan Latvijas Republikā, gan ārvalstīs, kā arī uz MK mājas lapu un Eiropas Savienības oficiālo portālu. Uzskatu, ka būtu nepieciešamas arī norādes uz iestādes kontiem citos sociālajos medijos.

Internetā iestāžu mājas lapā jānorāda pamatziņas par iestādi: kontakti, pakalpojumi aktualitātes, noteikumi un normatīvie akti, statistika, publikācijas, informācija par sadarbību, informācija svešvalodās un cita informācija. Tāpat ir jāievieto iestādes apraksts, vieta valsts pārvaldē, funkcijas, uzdevumi, darbības virzieni. Šobrīd par sadaļu Kontakti ir norādīts tikai tas, ka tur jābūt elektroniskā pasta adresei iestādes darba un pieņemšanas laiku, darbinieku kontaktinformācija un iestādes rekvizīti. Secina, ka būtu nepieciešams papildināt ar noteikumu punktu, kad sadaļā Kontakti tiek norādītas saites uz sociālo mediju kontiem, kur iespējams iegūt informāciju par jaunumiem un aktualitātēm. Noteikumos ir norādīts, ka ir jāpievieno informācija par aktualitātēm, jaunākajiem notikumiem. Tā kā sabiedrība lielākoties informāciju sāk iegūt sociālajos medijos, tad uzskatu, ka sabiedrībai informācija ir jāsasniedz taij pieejamākā veidā.

Tehniskajās prasībās ir norādīts, ka jānodrošina atsevišķu mājas lapas satura vienību piegāde, izmantojot RSS – vienkāršās sindicēšanas pakalpojuma kanālus, izvērtējot satura vienību publicēšanas un pakalpojuma izmantošanas lietderību.

Uzskatu, ka šos noteikumus būtu jāpapildina ar nepieciešamību ievietot punktus, kas regulē sociālo mediju izmantošanu vai arī katrai iestādei būtu jāizstrādā atsevišķi noteikumi atbilstošo tās darbības specifika. Kā variantu var piedāvāt izstrādāt vadlīnijas, pēc kurām veikt publisko komunikāciju, tās pielāgojot iestādes un izmantojamo mediju specifikai.

Salīdzinot, Lietuvas varas iestāžu mājas lapās nav atrodami normatīvie akti par sociālo mediju izmantošanu valsts iestāžu komunikācijā, tomēr ir norādes uz izveidotiem kontiem gan Twitter, Facebook un YouTube portālos, savukārt Igaunijas valdība izstrādājusi normatīvo aktu, kas nosaka kā valdība veic komunikāciju izmantojot internetu. Normatīvais akts „Sociālie mediji kā valsts aģentūru saziņas kanāls” nosaka kā Igaunijā publiskā komunikācija tiek veikta izmantojot sociālos medijus. Dokumenta sākumā uzsvērts, ka komunikācija sociālajos medijos ir divvirzienu un šo vidi nedrīkst izmantot kā informācijas „dēli”. Tiek ieteikts apzināt efektīvākos kanālus, ņemot vērā sniedzamās informācijas un vēlamās auditorijas īpatnības, jo ir nelietderīgi censties apgūt pilnīgi visus šāda tipa medijus. Igaunijā valsts iestādi sociālajos medijos var pārstāvēt visi tās darbinieki, cik tālu vien to atļauj viņu kompetence, ja vien iestādes ietvaros nav norādīts citādi. Bet pirms aģentūras sāk savu dalību sociālajos medijos, tām vispirms jānosaka, kāds ir šo aktivitāšu mērķis: ko un kādā veidā aģentūra vēlas ar šādu komunikāciju panākt, vai arī tikai vēlas radīt klātesamības efektu šajos medijos. Aģentūrā jāieceļ persona, kas ir atbildīga par aģentūras sociālo mediju kanāliem, lai noritētu bez tehniskām problēmām, uz jautājumiem no sabiedrības tiktu atbildēts un tiktu uzraudzīta kopējā aģentūras darbība katrā konkrētā medijā.

Komunikācijai sociālajos medijos Igaunijā noteiktas 4 galvenās iezīmes.

Pirmā no tām ir klausīšanās. Klausīties, kas notiek sabiedrībā, kurus sociālos medijus cilvēki izmanto vairāk, caur kuriem medijiem vieglāk sasniegt vēlamo auditoriju, lai tiktu sadzirdētas abas puses un komunikācija būtu efektīvāka. Kā iespējamie risinājumi vēlamā medija noteikšanai tiek ieteikti RSS programmas izmantošana, atslēgvārdu meklēšana internetā un meklētājprogrammu dati.

Nākamā ir izteiksme – veids kā paust informāciju. Tiek norādīts, ka informācija jāsniedz pastāvīgi un atbilstoši konkrētajam sociālo mediju kanālam, kā, ja nepieciešams, jāpalielina publikāciju skaits atbilstoši notikumu aktualitātēm vai apgūstamo mediju skaits. Publiskotajai informācijai ir jābūt skaidrai, jāievēro stils un ja iespējams, informācija jāpievieno audio un video materiāli. Komunikācijā jāizvairās no pārmērīgas automatizācijas, lai neradītu necieņu pret informācijas saņēmēju. Katrs sociālo mediju kanāls ir unikāls ar to komunikācijas stilu un lietotāju sabiedrību un katrs no šiem kanāliem prasa noteiktas uzvedības normas. Sociālie mediji arī aicina cilvēkus uz mijiedarbību, kas nozīmē, aģentūrām ir jābūt gatavām uz atsauksmēm un komentāriem un jābūt gatavām atbildēt uz tiem. Tiek norādīts arī par gramatikas un stila ievērošanu veidojot publisko komunikāciju.

Dalība – komunikācijā iesaistās abas puses. Par to, cik svarīgi ir iesaistīties liecina arī norādījums, ka atbildes uz jautājumiem, piemēram, Facebook jāsniedz pāris stundu laikā un ne vēlāk kā tajā pašā dienā. Iespējams vēlāk pievienot plašāku un detalizētāku informāciju, tomēr ar pirmo atbildi nedrīkst kavēties. Jāizvairās no provokatīvas informācijas, kas veicina cilvēku aizspriedumus, necieņu vai ir nepiemērota stila un satura. Lasītājiem ir iespējams komentēt informāciju bez ierobežojuma, tomēr neadekvātie, vardarbību veicinošie komentāri tiek izdzēsti.

Komunikācija krīzes laikā – kad sabiedrībai nepieciešams sniegt operatīvu informāciju kādā steidzamā vai ārkārtējā situācijā. Tiek norādīts, ka ir svarīgi komunicēt ar sabiedrību jau sākotnējos krīzes posmos, lai ievāktu informāciju un veicinātu cilvēku interesi informāciju no valsts aģentūrām saņemt tieši ar interneta un sociālo mediju palīdzību. Valsts iestādēm tiek ieteikts nekavēties ar informācijas ievietošanu oficiālajos kanālos, jo nereti neoficiālā informācija, kas sasniedz lietotāju ātrāk ir neprecīza un maldīga. Informācija sociālajos medijos nonāk pie lietotāja ātrāk un arī atbildes uz jautājumiem tiek saņemtas ātrāk nekā tad, ja šāda komunikācija notiktu izmantojot parastos medijos.

Dokumentā norādīts, kas jāievēro oficiālajiem iestāžu pārstāvjiem komunicējot sociālajos medijos. Vispirms tas ir sabiedrisko pakalpojumu ētikas kodekss. Jāievēro atbildība sociālajos medijos – darbinieks nedrīkst būt anonīms, runājot par pārstāvētās aģentūras darbu, darbiniekam jānošķir profesionālais viedoklis no personīgā. Jābūt nodrošinātai labai sakaru kvalitātei – medijos ievietotais teksts, foto un video informācija jābūt precīzai un atbilstošai un jāizvairās no tādas informācijas, kas varētu tikt interpretēta nepareizi. Amatpersonām jāpieturas pie savas kompetences, runājot par darba jautājumiem – jāizvairās sniegt informācija un komentāri, kas neatbilst profesionālajām zināšanām, jo neprecīzas, neprofesionālas informācijas sniegšana mazina uzticību konkrētajai iestādei. Darbiniekiem arī jāpievērš uzmanību tam, kādu privāto informāciju tie publisko internetā gan par sevi, gan sev pazīstamiem cilvēkiem, lai netiktu publiskota privāta informācija un nerastos nevajadzīgi konflikti. Informācija, kas publiskota var tikt izmantot ļaunprātīgi, piemēram, kāda privāta informācija, fotogrāfijas, dati, amata īpatnības var tikt izmantotas pret konkrētām personām. Lietojot sociālos medijus jāievēro tie paši informācijas drošības noteikumu, kas attiecas uz pārējo interneta lietošana.

Igaunijas valdības oficiālajā mājas lapā norādītas ikonas, caur kurām iespējams iegūt informāciju, kas ievietota valdības kontā tādos medijos kā Facebook, Twitter un YouTube, kā arī  iespējams pierakstīties uz RSS informācijas plūsmu.

Domāju, ka kaimiņvalstu pieredzes ir ļoti noderīgi piemēri Latvijai, taču ne visos aspektos ir jākopē viens pret vienu kaimiņvalstu pieredze. Latvijai ir pietiekami plašas iespējas, zināšanas, gan resursi veidot savu pieredzi publiskajai komunikācijai sociālajos medijos.

Zviedrijas valdības majaslapā nav norādes uz citiem sociālo mediju avotiem, tomēr ļoti populārs kļūst Twitter, kur kontu izveidojušas vairākas valsts iestādes. No 290 valsts un pašvaldību iestādēm, kontu Twitter līdz 2012. gadam izveidojusi jau 71, tiesa gan daudzas no tām neveic komunikāciju, tām ir tikai izveidoti profili. Vairākām iestādēm izveidoti viltus profili. Sabiedrisko attiecību vadītāji Zviedrijā augsti novērtē sociālo mediju sniegtās priekšrocības. Apmēram 75% iesaka klientiem izmantot sociālos medijus. Šobrīd izveidotajiem profiliem ir dažāds skaits sekotāju – piemēram aģentūrai, kas saistīta ar veselības jautājumiem seko tikai 61 cilvēks, savukārt Zviedrijas Civilās aizsardzības aģentūrai ir pieteikušies 2,6 tūkstoši sekotāju.

Norvēģija, salīdzinot ar Latviju ir izstrādājusi infrastruktūru komunikācijai sociālajos medijos. Norvēģijā tiek uzturēts viens portāls visām ministrijām, savukārt uz pārējām valsts pārvaldes iestādēm attiecas izstrādātas vadlīnijas, kopumā vairāk nekā 30 kritēriji, kas nosaka tīmekļa vietņu uzturēšanas labo praksi, pieejamību sabiedrībai un lietojamību. Norvēģija uzsver sava sociālo mediju modeļa lietošanas priekšrocību, kā spēcīgos punktus minot tehniskos un drošības risinājumus, centralizētu tehnisko atbalstu ministrijā un resursu uzturēšanai un funkciju nodrošināšanai samazinātie izdevumi. Tas, ka ir viens kopējs valdības portāls nodrošina arī vienu centrālo resursu, kur sabiedrībai meklēt informāciju, savukārt vienotais dizains atvieglo informācijas atrašanu. Norvēģijas iedzīvotājiem tiek nodrošināta iespēja meklēt sev interesējošo informāciju atbilstoši ministrijai, tēmai vai izmantojot meklētājprogrammas datus. Tomēr vienīgā norāde valdības oficiālā mājaslapā uz kādu citu sociālo mediju ir RSS.

Nīderlandē kopš 2008. gada tiek ieviesta vienota vizuālā identitāte valsts pārvaldē, kas attiecas uz lietvedību, norādēm, dienesta automašīnām, formastērpiem, tīmekļa vietnēm uc reprezentējošiem priekšmetiem. 2010. gadā visām valsts pārvaldes tīmekļa vietnēm tika ieviesti noteikti standarti, lai nodrošinātu caurspīdīgāku, pieejamāku un efektīvāku valsts pārvaldi. Līdzīgi kā Norvēģijas piemērā, šie standarti sniedza valsts pārvaldei vienotu tēlu, vienādi sakārtotas tīmekļa vietnes, atvieglojot lietotājam informācijas meklēšanu. Nīderlandes valdības mājas lapā atrodama norāde uz RSS un ir iespējas ar mājas lapā ievietoto informāciju dalīties ar Facebook, Twitter, LinkedIn un Hyves portāla lietotājiem.

Savukārt Amerikas Savienoto Valstu politika, pēc Hilarijas Klientones padomnieka inovāciju jautājumos Aleksa Rosa (Alec Ross) un viņa kolēģa Bena Skota (Ben Scott) teiktā – nav fokusēta uz tehnoloģijām, bet gan uz to, lai veicinātu sabiedrības piekļuvi tiešsaistes tehnoloģijām un to izmantošanu, kā līdzekli attīstībai un progresam. Uzmanība tiek pievērsta tehnoloģiju atbalstam cilvēkiem, kas cenšas īstenot savus mērķus. Un viena no valdības nostājām ir padarīt diplomātiju par personisku komunikāciju.

Kopumā secinu, ka aplūkotajās valstīs sociālie mediji ir salīdzinoši jauns termins ikdienas pielietojumā un līdz ar to katrā valstī ir dažāds sociālo mediju pielietojuma valsts pārvaldē attīstības līmenis. Latvija, uz aplūkoto valstu fona, izskatās pietiekami labi, izņemot to, ka citas valsts ir nedaudz priekšā ar normatīvo aktu regulējumiem sociālo mediju pielietošanā.

Turpmāk aplūkošu sociālo mediju politikas veidošanas svarīgākos elementus valsts pārvaldē.

Sociālo mediju statistika Latvijā

Sociālo mediju tēma nu jau vairākus gadus ir kļuvusi par globalizācijas sastāvdaļu. Interneta lietotāju skaits pasaulē pieaug, tomēr kā liecina statistikas dati: 2011. gada beigās interneta lietotāji bija tikai 32,7% no visiem pasaules iedzīvotājiem, jeb 2267 miljoni iedzīvotāju.

Attiecībā pret iedzīvotāju skaitu, vislielākais interneta lietotāju īpatsvars 2011. gada nogalē bija Āzijā – 44,8%, tālāk sekoja Eiropa ar 22.1% trešējā vietā atstājot Ziemeļameriku, kur internetu no visiem iedzīvotājiem lieto 12% iedzīvotāju (skat. attēlu nr. 1.1.) Salīdzinoši no visiem interneta lietotājiem, 22.1% ir Eiropas iedzīvotāji – skaitliski nedaudz vairāk kā 500 milj. cilvēku. Eiropas valstis, kurās ir vislielākais interneta lietotāju skaits ir Vācija, Krievija, Lielbritānija, Francija un Itālija.  Šie dati sniedz priekšstatu, par to, cik lielu auditoriju pasaulē un Eiropā iespējams sasniegt izmantojot internetu.

1.1.att Interneta lietotāju īpatsvars pasaulē pēc reģioniem 2011. gadā
Avots: Internet World Stats, Usage and Population Statistics, 11.04.2012

 Apskatot statistikas datus par Latviju, pēc LR Centrālās statistikas pārvaldes datiem (skat. tabulu nr. 1.1), 2011. gada nogalē datoru izmantoja 66,4% iedzīvotāju, savukārt internetu – 66.2% Visvairāk aktīvo interneta lietotāju ir vecumā no 16 – 24. gadiem un katru gadu iedzīvotāju skaits, kas izmanto internetu pieaug.

 1.1. tabula

Iedzīvotāju skaits, kuri regulāri lieto datoru un internetu, % no iedzīvotāju kopskaita attiecīgā grupā

Lieto regulāri: (vismaz reizi nedēļā)

2009

2010

2011

Datoru

Internetu

Datoru

Internetu

Datoru

Internetu

PAVISAM

61,4

60,9

63,4

62,5

66,4

66,2

16-24 gadu vecumā

96,1

95,8

95,4

94,9

98,0

98,0

25-34 gadu vecumā

84,7

85,3

87,8

87,0

90,9

91,1

35-44 gadu vecumā

71,8

71,4

76,5

75,2

80,0

79,8

45-54 gadu vecumā

53,9

52,8

57,2

56,5

60,2

59,8

55-64 gadu vecumā

31,9

30,5

31,6

30,6

41,8

40,8

65-74 gadu vecumā

8,7

7,9

10,9

9,4

13,5

13,2

Avots: Centrālās statistikas pārvalde, Iedzīvotāju skaits, 02.04.2012

Savukārt internetworldstats.com portāls publiskojis datus, atspoguļojot interneta lietotāju skaita izmaiņas kopš 2000. gada. (skat. tabulu nr. 1.2). 2000. gadā interneta lietotāju skaits Latvijā bija apmēram 6,5%, 2005. gadā sasniedzot jau 35,3%. Interneta lietotāju skaitam palielinoties, līdz 67,8%. Tiesa gan, pēc manām domām, šie dati neatspoguļo pilnīgi precīzu informāciju, jo interneta lietotāju skaits rēķināts attiecībā pret iedzīvotāju skaitu, tomēr pēc Centralās statistikas pārvaldes datiem, 2011. gada sākumā Latvijā dzīvoja nevis 2,2 milj. iedzīvotāju, kā to norādījis internetworldstats.com, bet gan 2,07 mij iedzīvotāju. Latvijas interneta asociācija atsaucoties uz Eurostat datiem, norāda, ka 2011. gada vidū internetu izmantoja 70% no iedzīvotāju skaita, kas ir 1,447 milj. iedzīvotāji. Latvijas populārāka portāla draugiem.lv lietotāju skaits 2011. gadā bija 83% no kopējā interneta lietotāju skaita. Līdz ar to, secinu, ka kopējais interneta lietotāju skaits Latvijā ir relatīvi liels, lai valdība un valsts pārvaldes iestādes apsvērtu iespēju uzsākt sociālo mediju izmantošanu savā ikdienas publiskajā komunikācijā vai arī  pilnveidotu jau esošo publisko komunikāciju izmantojot sociālos medijus atbilstoši sabiedrības pieprasījumam un vēlmēm.

1.2. tabula

Interneta lietotāju skaits Latvijā

Gads

Lietotāju skaits

Iedzīvotāju skaits

% no iedzīv. sk.

2000

150,000

2,318,400

6.5 %

2003

310,000

2,290,100

13.5 %

2005

810,000

2,293,246

35.3 %

2006

1,030,000

2,279,366

45.2 %

2007

1,070,800

2,279,366

47.0 %

2010

1,503,400

2,217,969

67.8 %

Avots: Internet World Stats, Usage and Population Statistics, 11.04.2012

Ņemot vērā sociālo mediju lietotāju skaita ievērojamo pieaugumu, 2010. gadā aģentūra LETA radīja vortālu WebRadar, kur tiek apkopoti ekspertu viedokļi, raksti un pētījumi. WebRadar veic arī sociālo mediju statistikas pētījumus.

Pēc WebRadar datiem, sociālo mediju statistika uz 2012. gada sākumu ir šāda. Portālā Draugiem.lv 2012. gadā reģistrēto lietotāju skaits sasniedzis 1,2 milj., un vidēji vienlaikus portālā uzturas 30 – 40 tūkstoši lietotāju. Aktīvo reģistrēto lietotāju skaits 2012. gada februārī bija 672 tūkst, tas ir samazinājies salīdzinājumā ar 2010. gada beigām un 2011. gada sākumu, kad aktīvo lietotāju skaits bija sasniedzis 777 tūkstošus (skat. attēlu nr. 1.2).

1.2.att Portāla Draugiem.lv aktīvo reģistrēto lietotāju skaits
Avots: Sociālo mediju statistika, WebRadar sociālo mediju monitorings un vortāls

Portāls Facebook, kas pārņēmis lielāko daļu pasaules, Latvijā savu popularitāti sāka iegūt ap 2009. gadu. Tas no 8000 reģistrēto Latvijas lietotāju 2009. gada augustā līdz 2012. gada aprīlim ir izaudzis līdz portālam, kurā reģistrējušies 350 tūkstoši lietotāji no Latvijas. Vislielākais pieaugums reģistrēts 2010. gada beigās, kad lietotāju skaits  no 190 tūkstošiem četru mēnešu laikā pieauga par 100 tūkstošiem. (skat. attēlu nr. 1.3)

1.3.att Portāla Facebook.com reģistrēto lietotāju skaits no Latvijas
Avots: Sociālo mediju statistika, WebRadar sociālo mediju monitorings un vortāls

Trešais lielākais sociālais medijs, kas strauji vien iekarojis savu vietu arī Latvijā ir Twitter.com. Tā reģistrēto Latvijas lietotāju un aktīvo lietotāju skaita attiecību un izmaiņas kopš 2009. gada oktobra attēlotas attēlā nr. 1.4. Šobrīd Twitter iekarojis stabilu vietu Latvijas sociālo mediju vidē ar 100 tūkstošiem reģistrētiem lietotājiem, no kuriem 20 tūkstoši ir aktīvi Twitter izmantotāji.

1.4.att Portāla Twitter.com reģistrēto un aktīvo lietotāju skaits no Latvijas
Avots: Sociālo mediju statistika, WebRadar sociālo mediju monitorings un vortāls

Secinu, ka jaunās interneta tehnoloģijas izmainījušās skatījumu uz mūsdienu komunikāciju un mudina cilvēkus izmantot sociālajos medijus publiskajā komunikācijā, jo tādējādi ir iespējams aptvert lielu auditorijas daļu, t.sk. to auditorijas daļu, kura ikdienā neizmanto tradicionālos medijus, t.i. Radio, TV, avīzes u.c. vai arī ir iespēja aptvert sev interesējošos specifisko auditorijas daļu. Cilvēki ar vien biežāk izmanto internetu, lai sazinātos un uzzinātu sev interesējošos jaunumus.

Turpmāk par sociālo mediju izmantošanas regulējumu LR normatīvajos aktos.


Populārākie sociālie mediji Latvijā un pasaulē

Saziņa internetā ir ikdienišķa un, lai arī sociālie mediji Latvijas un pasaules sabiedrībā savu uzplaukumu piedzīvojuši nesen, pats vienkāršākais un ikdienišķākais interneta saziņas veids – e-pasts, pasaulē tiek izmantots jau kopš 1966. gada un neskatoties uz tehnoloģiju attīstību, tas joprojām ir stabils informācijas nodošanas veids.

Pieaugot interneta lietotāju skaitam pieaug arī sociālo mediju nozīme. Ar telegrāfa, telefona, radio un datora izgudrošanu tika aizsākts vēl nebijis cilvēka spējas integrēties laikmets. Pirmās ziņas par cilvēku sociālo mijiedarbību, izmantojot tīklu ir no 1962, gada augusta, kad J.K.R. Likliders (J. C. R. Licklider) Masačūsetas tehnoloģiju institūtā apsprieda koncepciju „Galactic Network”. Viņš savā darbība virzījās uz globāli savstarpēji savienotiem datoriem, caur kuriem ikviens varētu ātri piekļūt datiem un programmām, neatkarīgi no vietas, kur tas atrodas.  Internets šodien ir kļuvis pašsaprotamu lietu – par mehānismu, kas uzreiz visā pasaulē nodrošina informācijas pārraidi, starp personām un viņu datoriem un citām mobilajām ierīcēm, neņemot vērā to atrašanās vietu.

Saziņu internetā izmantojot e-pastus pamazām papildinājušas informatīvas mājas lapas, līdz tām pievienojās sociālie tīkli. Kopš 2009, gada sociālie tīkli ir kļuvuši par galveno aktīvo interneta lietotāju rīku, lai tie varētu uzturēt kontaktus cits ar citu. Turpmāk apskatu, kuri ir lielākie un populārākie sociālie mediji, ko izmanto interneta lietotāji pasaulē un Latvijā.

Lielākoties tas, kuru sociālo mediju izmanto lietotājs nosaka tas, kurā medijā ir visvairāk draugu, paziņu un līdzīgi domājošo, jo savādāk medijs vairs nekalpo savam mērķim. Kas nozīmē, ka jaunu lietotāju pievienošana veicina citu jaunu mediju lietotāju pievienošanos.

Pasaulē populārākie sociālie mediji ir tādi, kas uzskatāmi par platformām, kuros iespējama dažāda veida komunikācija un publicējama dažāda veida informācija. Viens no zināmākajiem medijiem ir Facebook.com. Tā misija ir dot cilvēkiem tiesības dalīties, padarīt pasauli atvērtāku un sasaistītāku. Šis medijs ir ļoti populārs, tas darbojas kopš 2004. gada 4. februāra un aktīvo lietotāju skaits 2012. gada aprīlī ir sasniedzis jau vairāk nekā 900 miljoni interneta lietotāju. Facebook lietotāju skaits Latvijā ir apmēram 350 000. Lai pievienotos Facebook lietotājiem, ir jāizveido savs lietotāja konts, jābūt vismaz 13 gadus jaunam un ar derīgu e-pasta adresi. Lietotājs pēc reģistrācijas var pievienoties grupām ar līdzīgām interesēm, novirzīt kontaktu datus no sava e-pasta uz Facebook lapu, atrast draugus pēc personas datiem, dzīvesvietas vai citām pazīmēm. Secinu, ka Facebook.com nākotnē Latvijā būs vadošais sociālais medijs tadējādi izkonkurējot pašmāju pazīstamo sociālo mediju Draugiem.lv.

Ļoti strauji savu popularitāti ieguvis portāls Twitter.com. Tā devīze – ātrākais veids, kā palikt saskarē ar visu, kas tev ir svarīgs. Tas ir mikrobloga medijs, kurā lietotājiem iespējams ievadīt ziņojumu līdz 140 rakstzīmēm. Portālā iespējams pieteikties citam lietotājam par sekotāju, kas nozīmē saņemt ziņas, ko tas publicējis, kā arī kļūt par kādu, kuram seko cits lietotājs. Twitter dibināts 2006. gada 15.julijā, Amerikas Savienotajās Valstīs. 2012. gada 2. maijā aktīvo Twitter lietotāju skaits bija sasniedzis 140 milj. Savā pastāvēšanas laikā tas ir kļuvis par populāru mediju – sarunas notiek ne vien Twitter iekšienē, bet arī par un ap portālu.

LinkedIn.com ir sociālais medijs, kas sevī apvieno cilvēkus ar līdzīgā profesionālām un biznesa interesēm. Tas tika izstrādāts speciāli cilvēkiem ar līdzīgām profesionālām interesēm lai palīdzētu tiem atrast darbu, veikt pārdošanu, komunicēt ar potenciālajiem biznesa partneriem. Atšķirība no vairuma citu sociālo mediju, LinkedIn nav pievērsies tam, lai cilvēki varētu atrast tur draugus, dalīties ar tādu informāciju kā, piemēram, fotogrāfijas, video vai mūzika. Šis medijs tika aizsākts Reida Hofmana dzīvojamā istabā 2002. gadā, tomēr oficiālais dibināšanas datums ir 2003. gada 5. maijs. Mēnesi pēc darbības uzsākšanas LinkedIn bija 4500 biedri, tā paša gada beigās biedri pievienojās „ar ātrumu” divi biedri sekundē. LinkedIn var būt efektīvs medijs gan cilvēkiem, gan organizācijām, jo līdzīgi kā citiem sociālajiem medijiem, iespējams komunicēt tiešsaistē, dibinot kontaktus ar citiem uzņēmumiem, personām un personu grupām.

2003. gadā dibinātais Myspace.com ir viens no vadošajiem izklaides portāliem, ko veido lietotāji – fani. Pamatā Myspace vērsts uz sociālo mijiedarbību starp medija lietotāju un sabiedrībā zināmām slavenībām, mūziķiem, TV notikumiem, filmām un spēlēm. Portālā piedāvā māksliniekiem ievietot savus profilus, piesaistīt auditoriju un publicēt savus darbus. 2012. gada martā reģistrēto lietotāju skaits bija sasniedzis 262 milj. lietotāju, turklāt lai kļūtu par šī medija reģistrēto lietotāju, jābūt vismaz 14 gadus vecam.

YouTube.com ir tīmekļa vietne, kurā informācija apmaiņa notiek ar video palīdzību. YouTube ļauj miljardiem cilvēku atrast, skatīties un dalīties oriģinālos video. Tiek nodrošināt arī forums, lai cilvēki sastarpēji sazinātos, informētu un iedvesmotu viens otru. Tā darbojas kā videoinformācijas izplatīšanas platforma gan oriģinālas informācijas veidotājiem, gan reklāmdevējiem. YouTube domēns tika reģistrēts 2005. gada februārī, un jau aprīlī tika augšupielādēts pirmais video fails Šobrīd ik sekundi portālā tiek pievienoti video stundas garumā.

Blogger.com izveidots ar mērķi sniegt lietotājam vienkāršu veidu, kā paust savas domas par notikumiem, dzīvi vai jebko citu, lai par to aizsāktu sarunu. par to neko nemaksājot. Blogger izveidoja trīs cilvēki 1990. gada augustā, un sākumā tas tika nosaukts par Pyre Labs un tika izveidots kā projekts sīkam Sanfrancisko uzņēmumam. 2002. gadā, kad Blogger jau bija pievienojušies vairāki simti tūkstošu lietotāju, tos nopirka uzņēmums Google.com, kam šobrīd pieder autortiesības uz Blogger.

Flickr.com sevi prezentē kā gandrīz labāko tiešsaistes foto pārvaldības un apmaiņas aplikāciju pasaulē, kam būtība ir divi galvenie darbības mērķi: palīdzēt apmainīties ar foto informāciju ar citiem lietotājiem un organizēt un pārvaldīt savus foto un video failus. Flickr tika izveidots 2004. gadā un 2005. gadā to pārņēma Yahoo.com. 2012. gada sākumā Flickr reģistrēto lietotāju skaits bija sasniedzies 51 milj. un jauna foto informācija tiek pievienota nepārtraukti – apmēram 4.5 milj. vienību ik dienas.

Foursquare.com izveidots kā cilvēku „palīgs”, izmantojot rīkus, kas palīdz lietotājam sekot līdz saviem draugiem, uzzināt, kādas iestādes atrodas tuvumā, ietaupot laiku. Foursquare līdzdibinātāji Deniss Krovlijs (Deniss Crowley) un Navens Selvadurai (Naveen Selvadurai) satikās 2007. gadā Ņujorkā vienā un tajā pašā ēkā (strādājot dažādos uzņēmumos). 2008. gadā tie sāka veidot pirmo Foursquare versiju un 2009. gadā tas nonāca lietošanā. Aktuālie dati uz 2012. gada aprīli: lietotāju skaits – vairāk kā 20 milj., unikālie apmeklējumi dienā – vairāk nekā 2 miljardi, vairāk nekā 705 tūkstoši uzņēmumu izmanto šī portāla pakalpojumus un Foursquare birojos Ņujorkā, Sanfrancisko un Londonā strādā vairāk nekā 100 nodarbināto.

Rss.com ir tīmekļa satura sindikācijas formāts – patiesi vienkārša sindikācija (RSS – Rich Site Summary un Really Simple Syndication– angļu val.) To izmanto, lai atsevišķas tīmekļa satura vienības kopā ar īsu aprakstu nogādātu lasītājam. Informācija tiek piegādāta XML faila veidā, ko dēvē par RSS plūsmu. Tādējādi lietotājam nav jāapmeklē vairākas mājas lapas, lai uzzinātu jaunumus no tām, bet pierakstoties uz jaunumiem, tie caur RSS nonāk pie lietotāja. Latvijā šobrīd tādu iespēju piedāvā ar vien vairāk organizācijas un iestādes. Pirmā RSS versija tik izveidota 1999. gadā un izmantota My.Netscape.Com portālā. 2000. gadā RSS jau pārraidīja citu portālu informāciju. 2003. gadā RSS tika oficiāli reģistrēts Hārvardā un ieguva Radošā projekta licenci. Katru gadu, pieaugot lietotāju skaitam, lai dalītos ar saviem jaunumiem, to jau izmanto nedaudz vairāk kā 8,3 milj. mājas lapas.

Slideshare.com ir pasaulē lielākais portāls, kurā cilvēki dalās ar prezentācijām. Ik mēnesi mājaslapu apmeklē 60 milj. apmeklētāju, lapas tiek apskatītas apmēram 130 milj. reižu un Slideshare ir starp 200 visvairāk apmeklētākajām mājaslapām pasaulē. Neskaitot prezentācijas, Slideshare atbalsta arī dokumentu, PDF un video informācijas ievietošanu. Slidshare dibināts 2006. gada oktobrī un šobrīd tajā strādā 55 darbinieki.

Draugiem.lv ir Latvijā zināmākais un populārākais sociālais medijs. Draugiem par sevi raksta – draudzīgs portāls draudzīgiem cilvēkiem. Sociālā tīkla tīmekļa vietne tika atvērta 2004. gada 24. martā, 2007. gadā tā lietotāju skaits sasniedza vienu miljonu. Reģistrācija portālā iespējam ar ielūgumiem, portāls pieejams 7 valodās, t.sk. latgaliešu valodā. 2012. gadā portālā reģistrējušies jau vairāk nekā 2.5 milj. lietotāju. Portāls izveidots kā vieta, kur sazināties ar draugiem, dibināt jaunus kontaktus un apmainīties ar informāciju. Kopš dibināšanas portāls nemitīgi tiek papildināts ar jaunām iespējam – dienasgrāmatas, spēles, failu apmaiņa, domubiedru apvienošana uc.

Zummm.me ir Latvijā izveidota sociālo mediju marketinga platforma, kas nodrošina ziņu publikāciju, pārvaldību no profiliem, kas izveidoti Draugiem, Twitter un Facebook portālos. Izmantojot Zummm.me iespējams publicēt ziņas sociālajos medijos – monitorēt auditorijas iesaisti, analizēt reakciju uz lietotāja ievietotām ziņām un pārskatīt kopējo ziņu plūsmu. Ar Zummm.me iespējams saņemt datus, lai izprastu lietotāja komunikācijas efektivitāti un līdz ar to arī to, kāda ir profila īpašnieka komunikācijas efektivitāte. Platforma izveidota 2011. gadā ar mērķi apvienot datus no trijiem Latvijā populāriem sociālajiem medijiem

Vimeo.com ir 2004. gadā režisoru grupas veidots portāls, kurā tie vēlējās dalīties ar savu radošo darbu rezultātiem un privātiem video. Ar laiku citi cilvēki, kas atklāja Vimeo, papildināja to ar saviem darbiem, padarot to pilnvērtīgāku, sabiedrībai pieejamāku. Šodien Vimeo izmanto miljoni cilvēku visā pasaulē, lai dalītos video informācijā. Kopumā līdz 2012. gada maijam Vimeo ir augšupielādēti 2,3 milj. video failu un tie atskaņoti 176 tūkstošus reižu.

Picasa.com – Google produkts, kas ļauj lietotājam organizēt, labot un dalīties ar saviem foto materiāliem. Lai izmantotu šo produktu, tas jāinstalē datorā. Būtībā, tas darbojas, kā foto apstrādes programma, sniedzot iespēju materiālu ievietot internetā un ar saišu palīdzību piesaistīt apmeklētājus.

Lietotājam ir plaša izvēle, kuru mediju izmantot, kurš vairāk atbilstu tā prasībām, tomēr, kā to savā blogā norāda arī Kristaps Skutelis – cilvēki galvenokārt izvēlas pievienoties kāda medija lietotājiem, jo tajos jau reģistrējušies to draugi vai paziņas, jo bez tā sociālais medijs pazaudē savu nozīmi. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc portāls Draugiem.lv ir tik ļoti populārs – jo tajā iespējams komunicēt ar Latvijas iedzīvotajiem, tajā paša laikā Facebook vairāk tiek izmantots saziņai ar cilvēkiem no citām pasaules valstīm.

Valsts kancelejas materiālā par sociālo mediju izmantošanas vadlīnijām, Latvijā populārākie mediji ir Twitter, Facebook, Draugiem, Yammer, kas paredzēts saziņai vienas organizācijas ietvaros, YouTube, Vimeo, Myspace, LinkedIn, Odnoklasniki, Foursquare u.c.

Plašāk par mediju izmantošanas statistiku Latvijā apskatīšu nākamajā rakstā, izmantojot statistikas datus, gan no Latvijas, gan visas pasaules.


Sociālie mediji, to jēdziens un raksturojums

Sociālie mediji ir kļuvuši par mūsdienu sabiedrības dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Reti kurš šodien aizdomājas par to, ka nedaudz vairāk kā pirms desmit gadiem, interneta lietotāji neizmantoja lielāko daļu no tām iespējām, kas šodien kļuvušas par ikdienu. 

Tradicionālie masu mediji, kuros informācijas sniegšana notiek vienvirzienā, kopš 20. gadsimta beigām tiek nomainīti ar medijiem, kuros informācijas apmaiņa notiek divos virzienos. Saziņas iespējas sabiedrībā vienmēr ir bijušas nozīmīgas. Par pirmsākumiem ziņu nodošanai, izmantojot elektroniskus sakarus var uzskatīt 1792. gadu, kad tika izgudrots telegrāfs – ierīce lai pārraidītu un uztvertu ziņas no liela attāluma. Tam sekoja deviņpadsmitā gadsimta pēdējā dekādē izgudrotais telefons un radio. Sociālo mediju sabiedrības ikdienā ienākuši ļoti strauji un organiski un, salīdzinot ar tradicionālajiem medijiem, sociālo mediju saturu rada gan tā veidotājs, gan arī lietotājs. Informācija sociālajos medijos atjaunojas nepārtraukti, atkarīgi no to dalībnieku iniciatīvas. Sociālo mediju izmantošana ir dramatiski mainījusi saziņas ainu gan veidā, kā sazinās, dalās informācijā, gan arī kā iesaistās un mācās. Sociālo mediju laikmetā ikviens var radīt un izplatīt jaunumus un ikviens var būt žurnālists, saliedēt un apvienot ieinteresētās personas tik pat apjomīgi un efektīvi, kā to dara lielbudžeta ziņu organizācijas. Ikviens, kam pieejams internets un atbilstošas tehnoloģijas var kļūt par sociālo mediju lietotāju un veidotāju. Pasaulē sociālie mediji sevi pieteica 20.gs deviņdesmitajos gados piedāvājot interneta lietotājiem reģistrēties interneta vietnēs un izveidot savus profilus, publicējot jaunumus un piesaistot sev sekotājus. Savu uzplaukumu sociālie mediji piedzīvoja laikā no 2003. līdz 2006. gadam, kad radās lielākā daļa no tiem medijiem, ko izmantojam šodien. Sociālo mediju attīstības laikā radās nepieciešamība definēt gan to, kas ir sociālā platforma, sociālie tīkli un sociālie mediji, jo nereti tie tiek jaukti, radot neizpratni to lietotājiem un veidotājiem, ko tad būtu lietderīgāk izmantot, lai panāktu sev vēlamo rezultātu un to, kādas iespējas katrs no tiem sniedz – vai tā būtu informācijas ieguve, publikācija vai apmaiņa.

Sociālā platforma ir tehnoloģijas rīks, kas nodrošina interneta lietotāju socializēšanos. Piemēram, sociālā platforma ir gan Draugiem.lv, gan Facebook.com, jo tur iespējams sazināties ar citiem lietotājiem, dalīties informācijā, publicēt teksta, attēlu un video materiālus, vienlaikus norādot saites uz citām platformām un informācijas avotiem. Šādās platformās piedalās abas puses veidojot divvirzienu komunikāciju – gan saņemot informāciju, gan izteikties. Pamatā sociālo platformu opcijas ko tās piedāvā lietotājam ir līdzīgas: ir iespējams atzīmēt informāciju kas domāta publiskai piekļuvei un informāciju, kam ir ierobežota pieejamība, tiek nodrošināta piekļuve lietotāju publicētai informācijai ne vien konkrētajā sociālajā medijā, bet citos, ar kurām ir izveidotas sasaistes. Džims Šterns (Jim Sterne), mārketinga runātājs, autors un konsultants, definīcijā norādījis, ka sociālo mediju platformas ir vieglākais veids, kā tiešsaistē apmainīties ar informāciju.

Sociālais tīkls ir tīmekļa vietne, kuras lietotāji reģistrējoties izveido profilu, sazinās ar citiem lietotājiem. Sākotnēji tīkli tika veidoti lai vienuviet apvienotu cilvēkus pēc to interesēm (piemēram, Flickr.com, kur sapulcējas fotogrāfi, LinkedIin.com – pēc profesionālajām interesēm, YouTube.com –video informācijas veidotāji un lietotāji). Digitālā un sociālā mārketinga stratēģis Dorens Morans (Doreen Moran) sociālo tīklošanu definējis kā sociālo mediju platformu savstarpējo sasaisti. Sociālajos tīklos var būt dažādu veidu saites un norādes uz informāciju, lietotāju sasvstarpējā komunikācija nav primāra. Tomēr šīs robežas, kas ir platforma un kas – tīkls izzūd, jo arī zināmie Draugiem.lv un līdzīgas platformas, izmantojot tehnoloģijas, pielāgojas, paplašina savas tehnoloģiskās iespējas, atļaujot norādīt uz citiem informācijas avotiem, līdz ar to padarot sevi par sociālo tīklu. Arī Facebook.com, MySpace.com un Twitter uzskatāmi par sociālajiem tīkliem.

Sociālie mediji ir visplašākais jēdziens, kas ietver gan platformas, gan tīklus. Tie iesaista lietotājus piedalīties, komentēt, veidot saturu, un komunicēt ar citiem lietotājiem un pārējo auditoriju. Pazīmes, kas raksturo sociālos medijus izdalījusi Heidija Kohena (Heidi Cohen) Riverside Marketing strategies direktore. Sociālie mediji spēj saturēt dažādus informācijas formātus. Tie var būt teksta, video, fotogrāfijas, audio, PDF un PowerPoint formāti. Daudzi no sociālajiem medijiem izmanto šādu iespēju, ļaujot pievienot informāciju vairāk nekā vienā veidā. Tas vienlaikus arī nodrošina lielāku informācijas pieejamību mediju lietotājam, atkarībā no tehniskā nodrošinājuma. Sociālie mediji ļauj mijiedarbībā šķērsot vienu vai vairākas platformas ar sociālās starpniecības, e-pasta un informācijas plūsmas palīdzību. Lietotājiem pastāv dažādu līmeņu iesaistīšanās medijā, atkarībā no tā, vai viņš var radīt, komentēt, lasīt vai visbeidzot izvairīties no sociālajiem tīkliem. Atkarībā no savām aktivitātēm, sociālie mediji ļauj vienai personai ieņemt gan medija veidotāja, gan lasītāja lomu. Sociāli mediji atvieglo un uzlabo informācijas izplatīšanās ātrumu un apjomu.

Informācija tiek nodota formās „viens pret vienu”, „viens pret daudziem” un „daudzi pret daudziem”. Saziņa notiek reālajā laikā vai asinhroni laika gaitā. Ierīces ar kādām tiek sasniegti sociālie mediji var būt datori (ieskaitot klēpjdatorus, notebook, planšetdatorus), mobilie telefoni, skārienjūtīgie telefoni un citas mobilās ierīces. Sociālo mediju īpašība ir arī spēja lietotājus iesaistīt veidojot reālā laika tiešsaistes notikumus, paplašinot tiešsaistes mijiedarbību atrodoties bezsaistē un paplašināt notikumus, kas notiek tiešsaistē, informējot un piesaistot notikumam cilvēkus.

Lielbritānijas Centrālais informācijas birojs savā publicētajā materiālā par iesaistīšanu sociālajos medijos norāda, ka sociālie mediji ir termins, kuru lieto, lai atsauktos uz tiešsaistes tehnoloģijām un praksi, ko izmanto, lai dalītos ar viedokļiem un informāciju, veicinātu diskusijas un veidotu attiecības. Tas ir vienlīdz noderīgi gan lietotājiem, gan atbildīgajiem par komunikāciju un oficiālām amatpersonām.

Sociālo mediju pakalpojumi un rīki ietver tehnoloģiju kombinācijas, telekomunikācijas un sociālo mijiedarbību. Tos var izmantot dažādos formātos, piemēram, teksts, attēli, video un audio, tādējādi padarot šo pakalpojumu par interaktīvu pasākumu. Termins sociālais medijs tiek piemēros dažādiem rīkiem, aplikācijām un savstarpēji sadarbojoties izstrādātai praksei.

Izmantojot sociālos medijus valsts pārvaldes un sabiedrības komunikācijā, var veicināt valsts pārvaldes pieeju auditorijai, vienlaicīgi ļaujot valsts pārvaldei būt daudz aktīvākai tās komunikācijā ar iedzīvotājiem, partneriem un ieinteresētajām personām. Tomēr, kā norāda Pauls Templins (Paul Templin) savā rakstā Sociālie mediji: Jaunās paaudzes brīnums vai neprāts? – pašos pamatos, sociālie mediji, tāpat kā jebkura cita jaunā tehnoloģija, kas tiek izmantota gan biznesā, gan personīgā lietošanā, no vadības puses izsauc primitīvu reakciju. Vadība baidās, ka tā vietā, lai darbinieki tiešsaistē veiktu darījumus un citas ar darbu saistītas lietas, tie atjauninās informāciju Facebook lapā vai skatīsies jaunāko YouTube video. Uzskata, ka ir būtiski jāmaina sabiedrības domāšana attiecībā uz sociālo mediju būtību un pielietojumu ikdienā, lai spētu saskatīt to būtiskās sniegtās priekšrocības un iespējas arī publiskajā komunikācijā.

Viena no sociālo mediju priekšrocībām ir tā, ka nepieciešamības gadījumā ir iespējams piedāvāt plašākas iespējas ātri pielāgot vai pārfokusēt komunikāciju. Sociālo mediju izmantošana ilgtermiņā ir efektīvs komunikāciju veids, jo ir salīdzinoši zemas izmaksas, attiecībā pret iegūto rezultātu. Valsts iestādes ar sociālo mediju palīdzību iemanto uzticību no nevalstiskajiem informācijas kanāliem, uzlabo operatīvu sabiedrības atsaucību un iniciatīvu. Kā arī sociālie mediji ļauj samazināt valsts pārvaldes atkarību no tradicionālajiem medijiem un neprecizitātēm tajos, vienlaikus ļaujot saviem lietotājam komunicēt ar kādu konkrētu personu, uzdodot tai konkrētus jautājumus bez starpniekiem.

Blogotājs Miks Latvis sociālos medijus raksturo trīs sastāvdaļas:

  1. Pēc informācijas tipa, kas tiek ievietots medijā. Tas var būt gan teksta, gan audio, video un cita informējoša vai izklaidējoša satura fails, kā arī atslēgas vārdi, skaitļi, saites. Atsevišķi izveidoti mediji, kuros publicē konkrēta veida informāciju, piemēram, YouTube, kā video medijs, Flickr kā foto informācijas medijs. Tajā pašā laikā liela daļa mediju ietver sevī pēc iespējas vairākus veidus ievietot informāciju, apvienojot cilvēkus ar dažādām interesēm.
  2. Pēc informācijas izplatīšanas vides, kas būtībā ir visi interneta portāli, kuros notiek informācijas apmaiņa neatkarīgi no virziena. Būtībā informācijas izplatīšanas vide ir viss, kur cilvēks kaut kādā veido nodod vai saņem informāciju, neatkarīgi no tā, vai tā ir teksta, audio, video vai kādā citā formātā. Sociālo mediju telpas ir sociālie tīkli, diskusiju forumi un blogi, kur cilvēki satiekas, dalās ar informāciju un apspriež sev interesējošus jautājumus. Jebkurš medijs ir vide informācijas izplatīšanai, jo medijos cilvēki iegūst, publicē un pārpublicē informāciju, veicinot informācijas izplatīšanos izplatot.
  3. Pēc saziņas formas, kas raksturo, kā notiek saziņā konkrētajā medijā. Saziņas formas var būt privātas, piemēram, vēstules konkrētam adresātam, publiska – jebkura veida informācijas izplatīšana, kas pieejama trešajai personai, sākot ar komentāriem, beidzot ar informatīvu materiālu publicēšanu. Saziņas forma var būt arī ierobežot, piemēram, domubiedru grupās, starp cilvēkiem ar vienotām interesēm. Secinu, ka sociālie mediji kopā veido vidi, kur dažāda veida informācija tiek izplatītas dažādos veidos.

Portāla Inkling veidotāji izdalījuši vairākas pazīmes, kas raksturo sociālos medijus. Lietotāji veido medija saturu. Ir pagājuši tie laiki, kad cilvēks apmeklējot mājas lapu varēja tikai lasīt kāda cita sagatavotu informāciju. Tagad medija lietotāji ir dalībnieki, autori un satura veidotāji. Pat komentējot kāda blogu vai atbildot kādam publiski, cilvēks pats kļūst pat medija veidotāju. Saruna nav vienvirziena pasākums. Jebkurš ziņojums, izmantojot sociālo mediju ir potenciāls, lai iesāktu sarunu. Un ar sociālo mediju palīdzību, piemēram, Twitter, lietotājs var būt daļa no šīs sarunas, kas ilgst 7 dienas nedēļā, 24h diennaktī, pievienoties un atslēgties kad vien vēlas un izrādīt tik lielu iniciatīvu, cik vēlas. Tieši tāpat kā reālajā komunikācijā dzīvē, cilvēks var izteikties tik daudz vai maz, cik tas vēlas. Lietotāji sociālajos medijos veido un uztur attiecības. Izmantojot sociālos medijus, cilvēki sazinās ar esošajiem draugiem un atrod jaunus draugus, pamatojoties uz kopīgām interesēm. No biznesa viedokļa, tas ietver esošo un potenciālo klientu apzināšanu un komunikāciju ar tiem. Komunikācija. Liela sabiedrības daļa ik dienas uzraksta kādam vēstuli vai sarunājas izmantojot telefonu. Komunikācija izmantojot e-pastu, īsziņas, telefonsarunas ir ikdienišķas, tāpat kā par ikdienu kļuvuši profili Twitter un Facebook. Turklāt komunikācija, pateicoties sociāliem medijiem ir kļuvusi plašāka, jo iespējams vienlaikus sazināties ar vairākiem cilvēkiem. Informācijas apmaiņa. Atrodot kādu saistošu informāciju avīzē vai internetā vai jeb kur citur, sociālo mediju lietotājiem iespējams ar to dalīties vienlaikus ar daudziem cilvēkiem. Jaunās tehnoloģijas ļauj masu medijos pārpublicēt saites uz informāciju, kas atrodama citās mājas lapās, vienlaikus sasniedzot lielu auditoriju, ar ko dalīties informācijā. Tiek piesaistīta un iegūta sabiedrības/patērētāju uzmanība. Kamēr lielākā daļa mediju koncentrējas uz kādu konkrētu produktu vai uzņēmumu, sociālie mediji paši rada savu sabiedrību ar savām funkcijām. To dalībnieki – gan patērētāji, gan uzņēmumi un organizācijas ir arī sabiedrības dalībnieki – kopiena, kas diktē masu mediju formu un saturu.

Veidojot sociālo mediju par vietu, kur komunicēt un uzturēt sarunas nedrīkst aizmirsts, ka sociālo mediju vide nav tirgus vide. Ja komunicējot ar pārējiem lietotājiem, kāds vēlas tiem kaut kādā veidā pārdot preci vai pakalpojumu, lietotājs drīz vien tiek izslēgts no konkrētās vides. Pārdošanas nolūkam izveidoti atsevišķi iepirkšanās, kolektīvas iepirkšanas un reklāmas portāli, kurus lieto cilvēki ar konkrētu vēlmi kaut ko pārdot vai iegādāties. Šerila Burgesa (Cheryl Burgess) – digitālo un sociālo zīmolu konsultante, blogotāja un lektore no Amerikas Savienotajām Valstīm, definējot sociālos medijus ir norādījusi, ka sociālie mediji sastāv no lietotājiem nepieciešamiem informācijas kanāliem, kā piemērus norādot Facebook, Twitter, YouTube un blogus. Savukārt kanāli, kas tiek pārstāvēti no reklāmdevēju puses ir orientēti uz mārketingu. Par korektas informācijas izvietošanu atbilstošā medijā parasti atbildīgs ir galvenais publiskās komunikācijas veidotājs, kas visbiežāk ir no mārketinga nodaļas. Uzskatu, ka katrā lielā iestādē ir vajadzīgs atsevišķš cilvēks, kurš rūpējas par publisko komunikāciju sociālajos medijos. Edgars Koroņevskis savā blogā uzsvēris, ka sociāli mediji nav pārdošanas rīks un daudzos blogos un mājas lapās reklāma un spamošana ir aizliegta. Viņš iesaka nodalīt aktivitātes, kas saistītas ar mārketingu no sociālo mediju sarunām, tādējādi saglabājot savu sekotāju, lasītāju un klientu uzticību, jo, kamēr reklāma tikai piesaista klientus, sociālie mediji ir labs veids, kā noturēt klientu un veicināt tā lojalitāti un atbalstu. Uzskatu, ka sociālie mediji var tikt izmantoti kā mārketinga instruments, tomēr tam nevajadzētu kļūt par vietu, kur tie veikti darījumi.

Pieaugot informācijas apmaiņas daudzumam, cilvēki ar vien vairāk izmanto meklētājprogrammas un arvien vairāk cilvēku, izmantojot ārējās saites nonāk konkrētajos mēdijos. Lai medija saturs tiktu iekļauts meklēšanas rezultātos, nepieciešams konkrēto mediju tam pielāgot. Turpmāk sniedzu nelielu ieskatu meklēšanas optimizācijā, kas arī ir veids, ka palielināt medija auditorijas skaitu.

SEO nozīme sociālo mediju izmantošanā. SEO (Search Engine Optimization – angļu val.) ir meklētājprogrammas jeb vienkārši meklēšanas optimizācija. SEO iesaistīšana sociālo mediju savstarpējā komunikācijā var būtiski palielinot lasītāju skaitu, sasniedzot ne vien konkrētā medija auditoriju, bet arī citu portālu lietotājus. Pastāv ļoti daudz sociālie mediji ar atšķirīgām pazīmēm, tomēr daži no tiem izceļas ar iespēju plašāk izplatīt informāciju. Ernests Vaga savā blogā norāda, ka, lai arī sociālie mediji bieži tiek izmantoti, komunikācijai vienā interneta vietnē, ir liela nozīme tam, vai konkrētajā medijā iespējams ievietot un atrast saites, kas lasītāju novirza uz citiem informācijas avotiem, citām mājas lapām un failiem. Meklētājprogrammas, kā Google un Bing atlasi veic pēc atslēgas vārdiem, līdz ar to, tā ir iespēja integrēt sociālos tīklus SEO, piesaistot jaunu auditoriju. Piemēram, iestādes, kas radījušas sev Twitter kontu, pārpublicē savā mājas lapā informāciju no šīs vietnes un līdz ar to informācija, kas tiek publicēta Twitter, izmantojot interneta meklētājus, automātiski kļūst pieejama arī auditorijai, kas nelieto Twitter. Ir sociālie mediji, kas informāciju no citiem medijiem pārpublicē automātiski, kā arī ir mediji, kuri pārpublicē informāciju tad, ja iepriekš ir veikta reģistrācija, kas nodrošina datu sinhronizāciju un automātisku pārpublikāciju.

Lai paaugstinātu savu klātesamību internetā, jādomā ne vien par to, kā veidot ārējās saites uz saviem resursiem, bet kā konkrēto sociālo mediju padarīt pieejamāku interneta meklētājprogrammām. Veidojot savstarpēju profilu sasaisti, iespējams palielināt Pagerank vērtību – Google izstrādātu faktoru, ar kā palīdzību tiek novērtēta attiecīgās mājas lapas popularitāte. Ja mājas lapai ir vairāk ienākošās saites, ko kāds ir “uzklikšķinājis” citā mājas lapā, jo augstāks ir šis rādītājs. Respektīvi, tiek parādīts cik lietotāji informāciju skatījušies konkrētajā mājas lapā un cik lietotāji ir uz konkrēto lapu nonākuši sekojot saitei. Turklāt šāda sasaiste piešķir mājas lapai vērtību, kurai palielinoties, palielinās arī meklētājprogrammu norādes uz šo lapu. Forumi un diskusiju grupas ir piemērota vide, lai tajos ievietotu atsauces, gan publicējot jaunu informāciju, gan arī izsakot komentārus. Īpaši šādam informācijas izplatīšanas veidam izveidota RSS programma, kas automātiski veic jaunumu saņemšanu no lietotāja izvēlētiem medijiem, sniedzot nelielu ievadu par jaunumiem, kā arī pievienojot saiti uz visu rakstu. Daudzi no medijiem izmanto šādu informācijas plūsmas veidu, lai atvieglotu informācijas pieejamību saviem lasītājiem.

Nozīmīgākie elementi, kas raksturo sociālo mediju iekļaušanu SEO stratēģijā ir:

  • · satura veidošana, publicēšana un izplatīšana ir par brīvu, vienīgās izmaksas ir patērētais laiks;
  • · sociālie mediji nodrošina interaktivitāti, kas spēj radīt vīrusveidīgu informācijas izplatību – ar vien jaunas saites;
  • · ir iespējams optimizēt sociālo profilu un blogu publicēšanās iespējas, nodrošinot atbilstošas ienākošās saites;
  • · atsauču saites sniedz labumu ne vien mājas lapas ārējā optimizācijā, bet vienlaikus veicina apmeklētāju plūsmu sociālo mediju starpā.

Iespējas, ko piedāvā sociālie mediji ir daudz un dažādas. Sociāliem medijiem ir savs pielietojums, mērķis, darba stils un auditorija, katram lietotājam iespējams atrast sev ērtāko un piemērotāko. Un ja sociālos medijus lieto pilnvērtīgi, izmantojot visas to piedāvātās iespējas rezultāti ir garantēti, neatkarīgi no tā vai sociālā medija lietotājs ir informācijas sniedzējs vai saņēmējs.

Turpmāk par populārākajiem sociālajiem medijiem Latvijā un pasaulē