Sociālo mediju izmantošanas regulējums LR normatīvajos aktos

Sociālo mediju izmantošanas regulējums LR normatīvajos aktos nav atrunāts. Līdz ar to dotajā brīdī ir situācija, kad katra iestāde var interpretēt brīvi pēc saviem ieskatiem sociālo mediju izmantošanas kārtību. Šobrīd vienīgais normatīvais akts ir Ministru kabineta noteikumi Nr.171

Ministru kabineta noteikumi Nr.171 nosaka kārtību, kādā iestādes ievieto informāciju internetā ,lai nodrošinātu tās pieejamību. Tie attiecas gan uz tiešās pārvaldes iestādēm, gan arī uz atvasinātām publiskām personām. Noteikumi nosaka, ka informācija, kas ievietota dažādos medijos, t.sk. iestādes mājas lapā nedrīkst būt atšķirīga, tomēr tas neizslēdz iespēju, ka dažāda formāta informācija tiek publicēta dažādos izmantojamos medijos. Par piemēru varētu minēt – kad video informācija tiek publicēta sociālajā medijā Youtube.com, bet foto informācija – flickr.com.

Internetā ievietotā informācija jāaktualizē ne retāk kā reizi nedēļa, ja nav noteikts citādi, lai sabiedrība saņemtu jaunāko un precīzāko informāciju. Par šo noteikumu ievērošanu ir atbildīgs iestādes vadītājs. Vadītājam jāseko līdz lai internetā tiktu ievietota jaunākā informācija, aktuālāki notikumi. Iestādēs bieži vien tas tiek uzdots kādam no darbiniekiem, šim mērķim izveidojot amata vietu. Iestādei var neievietot internetā informāciju, kas klasificējama kā ierobežotas pieejamības informācija vai arī informāciju, kas nav saistīta ar iestādes funkcijām un uzdevumiem.

2010. gada jūnijā veiktajos noteikumu grozījumos pievienots punkts, kas ļauj neievietot visu informāciju, bet gan norādīt saiti uz tiešo informācijas avotu – ja mājas lapas sadaļā iekļaujamā informācija ir ievietota citas valsts pārvaldes iestādes mājas lapā, attiecīgajā sadaļā var norādīt saiti uz šīs iestādes mājas lapu. Uzskatu, ka Twitter sociālais medijs ir visatbilstošākais šādu noteikumu izpildei. Noteikumos par saišu ievietošanu ir minētas saites arī uz tām interneta mājas lapām, kas satur iestādes darbības jomai radniecīgu informāciju gan Latvijas Republikā, gan ārvalstīs, kā arī uz MK mājas lapu un Eiropas Savienības oficiālo portālu. Uzskatu, ka būtu nepieciešamas arī norādes uz iestādes kontiem citos sociālajos medijos.

Internetā iestāžu mājas lapā jānorāda pamatziņas par iestādi: kontakti, pakalpojumi aktualitātes, noteikumi un normatīvie akti, statistika, publikācijas, informācija par sadarbību, informācija svešvalodās un cita informācija. Tāpat ir jāievieto iestādes apraksts, vieta valsts pārvaldē, funkcijas, uzdevumi, darbības virzieni. Šobrīd par sadaļu Kontakti ir norādīts tikai tas, ka tur jābūt elektroniskā pasta adresei iestādes darba un pieņemšanas laiku, darbinieku kontaktinformācija un iestādes rekvizīti. Secina, ka būtu nepieciešams papildināt ar noteikumu punktu, kad sadaļā Kontakti tiek norādītas saites uz sociālo mediju kontiem, kur iespējams iegūt informāciju par jaunumiem un aktualitātēm. Noteikumos ir norādīts, ka ir jāpievieno informācija par aktualitātēm, jaunākajiem notikumiem. Tā kā sabiedrība lielākoties informāciju sāk iegūt sociālajos medijos, tad uzskatu, ka sabiedrībai informācija ir jāsasniedz taij pieejamākā veidā.

Tehniskajās prasībās ir norādīts, ka jānodrošina atsevišķu mājas lapas satura vienību piegāde, izmantojot RSS – vienkāršās sindicēšanas pakalpojuma kanālus, izvērtējot satura vienību publicēšanas un pakalpojuma izmantošanas lietderību.

Uzskatu, ka šos noteikumus būtu jāpapildina ar nepieciešamību ievietot punktus, kas regulē sociālo mediju izmantošanu vai arī katrai iestādei būtu jāizstrādā atsevišķi noteikumi atbilstošo tās darbības specifika. Kā variantu var piedāvāt izstrādāt vadlīnijas, pēc kurām veikt publisko komunikāciju, tās pielāgojot iestādes un izmantojamo mediju specifikai.

Salīdzinot, Lietuvas varas iestāžu mājas lapās nav atrodami normatīvie akti par sociālo mediju izmantošanu valsts iestāžu komunikācijā, tomēr ir norādes uz izveidotiem kontiem gan Twitter, Facebook un YouTube portālos, savukārt Igaunijas valdība izstrādājusi normatīvo aktu, kas nosaka kā valdība veic komunikāciju izmantojot internetu. Normatīvais akts „Sociālie mediji kā valsts aģentūru saziņas kanāls” nosaka kā Igaunijā publiskā komunikācija tiek veikta izmantojot sociālos medijus. Dokumenta sākumā uzsvērts, ka komunikācija sociālajos medijos ir divvirzienu un šo vidi nedrīkst izmantot kā informācijas „dēli”. Tiek ieteikts apzināt efektīvākos kanālus, ņemot vērā sniedzamās informācijas un vēlamās auditorijas īpatnības, jo ir nelietderīgi censties apgūt pilnīgi visus šāda tipa medijus. Igaunijā valsts iestādi sociālajos medijos var pārstāvēt visi tās darbinieki, cik tālu vien to atļauj viņu kompetence, ja vien iestādes ietvaros nav norādīts citādi. Bet pirms aģentūras sāk savu dalību sociālajos medijos, tām vispirms jānosaka, kāds ir šo aktivitāšu mērķis: ko un kādā veidā aģentūra vēlas ar šādu komunikāciju panākt, vai arī tikai vēlas radīt klātesamības efektu šajos medijos. Aģentūrā jāieceļ persona, kas ir atbildīga par aģentūras sociālo mediju kanāliem, lai noritētu bez tehniskām problēmām, uz jautājumiem no sabiedrības tiktu atbildēts un tiktu uzraudzīta kopējā aģentūras darbība katrā konkrētā medijā.

Komunikācijai sociālajos medijos Igaunijā noteiktas 4 galvenās iezīmes.

Pirmā no tām ir klausīšanās. Klausīties, kas notiek sabiedrībā, kurus sociālos medijus cilvēki izmanto vairāk, caur kuriem medijiem vieglāk sasniegt vēlamo auditoriju, lai tiktu sadzirdētas abas puses un komunikācija būtu efektīvāka. Kā iespējamie risinājumi vēlamā medija noteikšanai tiek ieteikti RSS programmas izmantošana, atslēgvārdu meklēšana internetā un meklētājprogrammu dati.

Nākamā ir izteiksme – veids kā paust informāciju. Tiek norādīts, ka informācija jāsniedz pastāvīgi un atbilstoši konkrētajam sociālo mediju kanālam, kā, ja nepieciešams, jāpalielina publikāciju skaits atbilstoši notikumu aktualitātēm vai apgūstamo mediju skaits. Publiskotajai informācijai ir jābūt skaidrai, jāievēro stils un ja iespējams, informācija jāpievieno audio un video materiāli. Komunikācijā jāizvairās no pārmērīgas automatizācijas, lai neradītu necieņu pret informācijas saņēmēju. Katrs sociālo mediju kanāls ir unikāls ar to komunikācijas stilu un lietotāju sabiedrību un katrs no šiem kanāliem prasa noteiktas uzvedības normas. Sociālie mediji arī aicina cilvēkus uz mijiedarbību, kas nozīmē, aģentūrām ir jābūt gatavām uz atsauksmēm un komentāriem un jābūt gatavām atbildēt uz tiem. Tiek norādīts arī par gramatikas un stila ievērošanu veidojot publisko komunikāciju.

Dalība – komunikācijā iesaistās abas puses. Par to, cik svarīgi ir iesaistīties liecina arī norādījums, ka atbildes uz jautājumiem, piemēram, Facebook jāsniedz pāris stundu laikā un ne vēlāk kā tajā pašā dienā. Iespējams vēlāk pievienot plašāku un detalizētāku informāciju, tomēr ar pirmo atbildi nedrīkst kavēties. Jāizvairās no provokatīvas informācijas, kas veicina cilvēku aizspriedumus, necieņu vai ir nepiemērota stila un satura. Lasītājiem ir iespējams komentēt informāciju bez ierobežojuma, tomēr neadekvātie, vardarbību veicinošie komentāri tiek izdzēsti.

Komunikācija krīzes laikā – kad sabiedrībai nepieciešams sniegt operatīvu informāciju kādā steidzamā vai ārkārtējā situācijā. Tiek norādīts, ka ir svarīgi komunicēt ar sabiedrību jau sākotnējos krīzes posmos, lai ievāktu informāciju un veicinātu cilvēku interesi informāciju no valsts aģentūrām saņemt tieši ar interneta un sociālo mediju palīdzību. Valsts iestādēm tiek ieteikts nekavēties ar informācijas ievietošanu oficiālajos kanālos, jo nereti neoficiālā informācija, kas sasniedz lietotāju ātrāk ir neprecīza un maldīga. Informācija sociālajos medijos nonāk pie lietotāja ātrāk un arī atbildes uz jautājumiem tiek saņemtas ātrāk nekā tad, ja šāda komunikācija notiktu izmantojot parastos medijos.

Dokumentā norādīts, kas jāievēro oficiālajiem iestāžu pārstāvjiem komunicējot sociālajos medijos. Vispirms tas ir sabiedrisko pakalpojumu ētikas kodekss. Jāievēro atbildība sociālajos medijos – darbinieks nedrīkst būt anonīms, runājot par pārstāvētās aģentūras darbu, darbiniekam jānošķir profesionālais viedoklis no personīgā. Jābūt nodrošinātai labai sakaru kvalitātei – medijos ievietotais teksts, foto un video informācija jābūt precīzai un atbilstošai un jāizvairās no tādas informācijas, kas varētu tikt interpretēta nepareizi. Amatpersonām jāpieturas pie savas kompetences, runājot par darba jautājumiem – jāizvairās sniegt informācija un komentāri, kas neatbilst profesionālajām zināšanām, jo neprecīzas, neprofesionālas informācijas sniegšana mazina uzticību konkrētajai iestādei. Darbiniekiem arī jāpievērš uzmanību tam, kādu privāto informāciju tie publisko internetā gan par sevi, gan sev pazīstamiem cilvēkiem, lai netiktu publiskota privāta informācija un nerastos nevajadzīgi konflikti. Informācija, kas publiskota var tikt izmantot ļaunprātīgi, piemēram, kāda privāta informācija, fotogrāfijas, dati, amata īpatnības var tikt izmantotas pret konkrētām personām. Lietojot sociālos medijus jāievēro tie paši informācijas drošības noteikumu, kas attiecas uz pārējo interneta lietošana.

Igaunijas valdības oficiālajā mājas lapā norādītas ikonas, caur kurām iespējams iegūt informāciju, kas ievietota valdības kontā tādos medijos kā Facebook, Twitter un YouTube, kā arī  iespējams pierakstīties uz RSS informācijas plūsmu.

Domāju, ka kaimiņvalstu pieredzes ir ļoti noderīgi piemēri Latvijai, taču ne visos aspektos ir jākopē viens pret vienu kaimiņvalstu pieredze. Latvijai ir pietiekami plašas iespējas, zināšanas, gan resursi veidot savu pieredzi publiskajai komunikācijai sociālajos medijos.

Zviedrijas valdības majaslapā nav norādes uz citiem sociālo mediju avotiem, tomēr ļoti populārs kļūst Twitter, kur kontu izveidojušas vairākas valsts iestādes. No 290 valsts un pašvaldību iestādēm, kontu Twitter līdz 2012. gadam izveidojusi jau 71, tiesa gan daudzas no tām neveic komunikāciju, tām ir tikai izveidoti profili. Vairākām iestādēm izveidoti viltus profili. Sabiedrisko attiecību vadītāji Zviedrijā augsti novērtē sociālo mediju sniegtās priekšrocības. Apmēram 75% iesaka klientiem izmantot sociālos medijus. Šobrīd izveidotajiem profiliem ir dažāds skaits sekotāju – piemēram aģentūrai, kas saistīta ar veselības jautājumiem seko tikai 61 cilvēks, savukārt Zviedrijas Civilās aizsardzības aģentūrai ir pieteikušies 2,6 tūkstoši sekotāju.

Norvēģija, salīdzinot ar Latviju ir izstrādājusi infrastruktūru komunikācijai sociālajos medijos. Norvēģijā tiek uzturēts viens portāls visām ministrijām, savukārt uz pārējām valsts pārvaldes iestādēm attiecas izstrādātas vadlīnijas, kopumā vairāk nekā 30 kritēriji, kas nosaka tīmekļa vietņu uzturēšanas labo praksi, pieejamību sabiedrībai un lietojamību. Norvēģija uzsver sava sociālo mediju modeļa lietošanas priekšrocību, kā spēcīgos punktus minot tehniskos un drošības risinājumus, centralizētu tehnisko atbalstu ministrijā un resursu uzturēšanai un funkciju nodrošināšanai samazinātie izdevumi. Tas, ka ir viens kopējs valdības portāls nodrošina arī vienu centrālo resursu, kur sabiedrībai meklēt informāciju, savukārt vienotais dizains atvieglo informācijas atrašanu. Norvēģijas iedzīvotājiem tiek nodrošināta iespēja meklēt sev interesējošo informāciju atbilstoši ministrijai, tēmai vai izmantojot meklētājprogrammas datus. Tomēr vienīgā norāde valdības oficiālā mājaslapā uz kādu citu sociālo mediju ir RSS.

Nīderlandē kopš 2008. gada tiek ieviesta vienota vizuālā identitāte valsts pārvaldē, kas attiecas uz lietvedību, norādēm, dienesta automašīnām, formastērpiem, tīmekļa vietnēm uc reprezentējošiem priekšmetiem. 2010. gadā visām valsts pārvaldes tīmekļa vietnēm tika ieviesti noteikti standarti, lai nodrošinātu caurspīdīgāku, pieejamāku un efektīvāku valsts pārvaldi. Līdzīgi kā Norvēģijas piemērā, šie standarti sniedza valsts pārvaldei vienotu tēlu, vienādi sakārtotas tīmekļa vietnes, atvieglojot lietotājam informācijas meklēšanu. Nīderlandes valdības mājas lapā atrodama norāde uz RSS un ir iespējas ar mājas lapā ievietoto informāciju dalīties ar Facebook, Twitter, LinkedIn un Hyves portāla lietotājiem.

Savukārt Amerikas Savienoto Valstu politika, pēc Hilarijas Klientones padomnieka inovāciju jautājumos Aleksa Rosa (Alec Ross) un viņa kolēģa Bena Skota (Ben Scott) teiktā – nav fokusēta uz tehnoloģijām, bet gan uz to, lai veicinātu sabiedrības piekļuvi tiešsaistes tehnoloģijām un to izmantošanu, kā līdzekli attīstībai un progresam. Uzmanība tiek pievērsta tehnoloģiju atbalstam cilvēkiem, kas cenšas īstenot savus mērķus. Un viena no valdības nostājām ir padarīt diplomātiju par personisku komunikāciju.

Kopumā secinu, ka aplūkotajās valstīs sociālie mediji ir salīdzinoši jauns termins ikdienas pielietojumā un līdz ar to katrā valstī ir dažāds sociālo mediju pielietojuma valsts pārvaldē attīstības līmenis. Latvija, uz aplūkoto valstu fona, izskatās pietiekami labi, izņemot to, ka citas valsts ir nedaudz priekšā ar normatīvo aktu regulējumiem sociālo mediju pielietošanā.

Turpmāk aplūkošu sociālo mediju politikas veidošanas svarīgākos elementus valsts pārvaldē.

Sociālo mediju statistika Latvijā

Sociālo mediju tēma nu jau vairākus gadus ir kļuvusi par globalizācijas sastāvdaļu. Interneta lietotāju skaits pasaulē pieaug, tomēr kā liecina statistikas dati: 2011. gada beigās interneta lietotāji bija tikai 32,7% no visiem pasaules iedzīvotājiem, jeb 2267 miljoni iedzīvotāju.

Attiecībā pret iedzīvotāju skaitu, vislielākais interneta lietotāju īpatsvars 2011. gada nogalē bija Āzijā – 44,8%, tālāk sekoja Eiropa ar 22.1% trešējā vietā atstājot Ziemeļameriku, kur internetu no visiem iedzīvotājiem lieto 12% iedzīvotāju (skat. attēlu nr. 1.1.) Salīdzinoši no visiem interneta lietotājiem, 22.1% ir Eiropas iedzīvotāji – skaitliski nedaudz vairāk kā 500 milj. cilvēku. Eiropas valstis, kurās ir vislielākais interneta lietotāju skaits ir Vācija, Krievija, Lielbritānija, Francija un Itālija.  Šie dati sniedz priekšstatu, par to, cik lielu auditoriju pasaulē un Eiropā iespējams sasniegt izmantojot internetu.

1.1.att Interneta lietotāju īpatsvars pasaulē pēc reģioniem 2011. gadā
Avots: Internet World Stats, Usage and Population Statistics, 11.04.2012

 Apskatot statistikas datus par Latviju, pēc LR Centrālās statistikas pārvaldes datiem (skat. tabulu nr. 1.1), 2011. gada nogalē datoru izmantoja 66,4% iedzīvotāju, savukārt internetu – 66.2% Visvairāk aktīvo interneta lietotāju ir vecumā no 16 – 24. gadiem un katru gadu iedzīvotāju skaits, kas izmanto internetu pieaug.

 1.1. tabula

Iedzīvotāju skaits, kuri regulāri lieto datoru un internetu, % no iedzīvotāju kopskaita attiecīgā grupā

	Lieto regulāri: (vismaz reizi nedēļā)
	2009		2010		2011
	Datoru	Internetu	Datoru	Internetu	Datoru	Internetu
PAVISAM	61,4	60,9	63,4	62,5	66,4	66,2
16-24 gadu vecumā	96,1	95,8	95,4	94,9	98,0	98,0
25-34 gadu vecumā	84,7	85,3	87,8	87,0	90,9	91,1
35-44 gadu vecumā	71,8	71,4	76,5	75,2	80,0	79,8
45-54 gadu vecumā	53,9	52,8	57,2	56,5	60,2	59,8
55-64 gadu vecumā	31,9	30,5	31,6	30,6	41,8	40,8
65-74 gadu vecumā	8,7	7,9	10,9	9,4	13,5	13,2

Avots: Centrālās statistikas pārvalde, Iedzīvotāju skaits, 02.04.2012

Savukārt internetworldstats.com portāls publiskojis datus, atspoguļojot interneta lietotāju skaita izmaiņas kopš 2000. gada. (skat. tabulu nr. 1.2). 2000. gadā interneta lietotāju skaits Latvijā bija apmēram 6,5%, 2005. gadā sasniedzot jau 35,3%. Interneta lietotāju skaitam palielinoties, līdz 67,8%. Tiesa gan, pēc manām domām, šie dati neatspoguļo pilnīgi precīzu informāciju, jo interneta lietotāju skaits rēķināts attiecībā pret iedzīvotāju skaitu, tomēr pēc Centralās statistikas pārvaldes datiem, 2011. gada sākumā Latvijā dzīvoja nevis 2,2 milj. iedzīvotāju, kā to norādījis internetworldstats.com, bet gan 2,07 mij iedzīvotāju. Latvijas interneta asociācija atsaucoties uz Eurostat datiem, norāda, ka 2011. gada vidū internetu izmantoja 70% no iedzīvotāju skaita, kas ir 1,447 milj. iedzīvotāji. Latvijas populārāka portāla draugiem.lv lietotāju skaits 2011. gadā bija 83% no kopējā interneta lietotāju skaita. Līdz ar to, secinu, ka kopējais interneta lietotāju skaits Latvijā ir relatīvi liels, lai valdība un valsts pārvaldes iestādes apsvērtu iespēju uzsākt sociālo mediju izmantošanu savā ikdienas publiskajā komunikācijā vai arī  pilnveidotu jau esošo publisko komunikāciju izmantojot sociālos medijus atbilstoši sabiedrības pieprasījumam un vēlmēm.

1.2. tabula

Interneta lietotāju skaits Latvijā

Gads	Lietotāju skaits	Iedzīvotāju skaits	% no iedzīv. sk.
2000	150,000	2,318,400	6.5 %
2003	310,000	2,290,100	13.5 %
2005	810,000	2,293,246	35.3 %
2006	1,030,000	2,279,366	45.2 %
2007	1,070,800	2,279,366	47.0 %
2010	1,503,400	2,217,969	67.8 %

Avots: Internet World Stats, Usage and Population Statistics, 11.04.2012

Ņemot vērā sociālo mediju lietotāju skaita ievērojamo pieaugumu, 2010. gadā aģentūra LETA radīja vortālu WebRadar, kur tiek apkopoti ekspertu viedokļi, raksti un pētījumi. WebRadar veic arī sociālo mediju statistikas pētījumus.

Pēc WebRadar datiem, sociālo mediju statistika uz 2012. gada sākumu ir šāda. Portālā Draugiem.lv 2012. gadā reģistrēto lietotāju skaits sasniedzis 1,2 milj., un vidēji vienlaikus portālā uzturas 30 – 40 tūkstoši lietotāju. Aktīvo reģistrēto lietotāju skaits 2012. gada februārī bija 672 tūkst, tas ir samazinājies salīdzinājumā ar 2010. gada beigām un 2011. gada sākumu, kad aktīvo lietotāju skaits bija sasniedzis 777 tūkstošus (skat. attēlu nr. 1.2).

1.2.att Portāla Draugiem.lv aktīvo reģistrēto lietotāju skaits
Avots: Sociālo mediju statistika, WebRadar sociālo mediju monitorings un vortāls

Portāls Facebook, kas pārņēmis lielāko daļu pasaules, Latvijā savu popularitāti sāka iegūt ap 2009. gadu. Tas no 8000 reģistrēto Latvijas lietotāju 2009. gada augustā līdz 2012. gada aprīlim ir izaudzis līdz portālam, kurā reģistrējušies 350 tūkstoši lietotāji no Latvijas. Vislielākais pieaugums reģistrēts 2010. gada beigās, kad lietotāju skaits  no 190 tūkstošiem četru mēnešu laikā pieauga par 100 tūkstošiem. (skat. attēlu nr. 1.3)

1.3.att Portāla Facebook.com reģistrēto lietotāju skaits no Latvijas
Avots: Sociālo mediju statistika, WebRadar sociālo mediju monitorings un vortāls

Trešais lielākais sociālais medijs, kas strauji vien iekarojis savu vietu arī Latvijā ir Twitter.com. Tā reģistrēto Latvijas lietotāju un aktīvo lietotāju skaita attiecību un izmaiņas kopš 2009. gada oktobra attēlotas attēlā nr. 1.4. Šobrīd Twitter iekarojis stabilu vietu Latvijas sociālo mediju vidē ar 100 tūkstošiem reģistrētiem lietotājiem, no kuriem 20 tūkstoši ir aktīvi Twitter izmantotāji.

1.4.att Portāla Twitter.com reģistrēto un aktīvo lietotāju skaits no Latvijas
Avots: Sociālo mediju statistika, WebRadar sociālo mediju monitorings un vortāls

Secinu, ka jaunās interneta tehnoloģijas izmainījušās skatījumu uz mūsdienu komunikāciju un mudina cilvēkus izmantot sociālajos medijus publiskajā komunikācijā, jo tādējādi ir iespējams aptvert lielu auditorijas daļu, t.sk. to auditorijas daļu, kura ikdienā neizmanto tradicionālos medijus, t.i. Radio, TV, avīzes u.c. vai arī ir iespēja aptvert sev interesējošos specifisko auditorijas daļu. Cilvēki ar vien biežāk izmanto internetu, lai sazinātos un uzzinātu sev interesējošos jaunumus.

Turpmāk par sociālo mediju izmantošanas regulējumu LR normatīvajos aktos.

---

Populārākie sociālie mediji Latvijā un pasaulē

Saziņa internetā ir ikdienišķa un, lai arī sociālie mediji Latvijas un pasaules sabiedrībā savu uzplaukumu piedzīvojuši nesen, pats vienkāršākais un ikdienišķākais interneta saziņas veids – e-pasts, pasaulē tiek izmantots jau kopš 1966. gada un neskatoties uz tehnoloģiju attīstību, tas joprojām ir stabils informācijas nodošanas veids.

Pieaugot interneta lietotāju skaitam pieaug arī sociālo mediju nozīme. Ar telegrāfa, telefona, radio un datora izgudrošanu tika aizsākts vēl nebijis cilvēka spējas integrēties laikmets. Pirmās ziņas par cilvēku sociālo mijiedarbību, izmantojot tīklu ir no 1962, gada augusta, kad J.K.R. Likliders (J. C. R. Licklider) Masačūsetas tehnoloģiju institūtā apsprieda koncepciju „Galactic Network”. Viņš savā darbība virzījās uz globāli savstarpēji savienotiem datoriem, caur kuriem ikviens varētu ātri piekļūt datiem un programmām, neatkarīgi no vietas, kur tas atrodas.  Internets šodien ir kļuvis pašsaprotamu lietu – par mehānismu, kas uzreiz visā pasaulē nodrošina informācijas pārraidi, starp personām un viņu datoriem un citām mobilajām ierīcēm, neņemot vērā to atrašanās vietu.

Saziņu internetā izmantojot e-pastus pamazām papildinājušas informatīvas mājas lapas, līdz tām pievienojās sociālie tīkli. Kopš 2009, gada sociālie tīkli ir kļuvuši par galveno aktīvo interneta lietotāju rīku, lai tie varētu uzturēt kontaktus cits ar citu. Turpmāk apskatu, kuri ir lielākie un populārākie sociālie mediji, ko izmanto interneta lietotāji pasaulē un Latvijā.

Lielākoties tas, kuru sociālo mediju izmanto lietotājs nosaka tas, kurā medijā ir visvairāk draugu, paziņu un līdzīgi domājošo, jo savādāk medijs vairs nekalpo savam mērķim. Kas nozīmē, ka jaunu lietotāju pievienošana veicina citu jaunu mediju lietotāju pievienošanos.

Pasaulē populārākie sociālie mediji ir tādi, kas uzskatāmi par platformām, kuros iespējama dažāda veida komunikācija un publicējama dažāda veida informācija. Viens no zināmākajiem medijiem ir Facebook.com. Tā misija ir dot cilvēkiem tiesības dalīties, padarīt pasauli atvērtāku un sasaistītāku. Šis medijs ir ļoti populārs, tas darbojas kopš 2004. gada 4. februāra un aktīvo lietotāju skaits 2012. gada aprīlī ir sasniedzis jau vairāk nekā 900 miljoni interneta lietotāju. Facebook lietotāju skaits Latvijā ir apmēram 350 000. Lai pievienotos Facebook lietotājiem, ir jāizveido savs lietotāja konts, jābūt vismaz 13 gadus jaunam un ar derīgu e-pasta adresi. Lietotājs pēc reģistrācijas var pievienoties grupām ar līdzīgām interesēm, novirzīt kontaktu datus no sava e-pasta uz Facebook lapu, atrast draugus pēc personas datiem, dzīvesvietas vai citām pazīmēm. Secinu, ka Facebook.com nākotnē Latvijā būs vadošais sociālais medijs tadējādi izkonkurējot pašmāju pazīstamo sociālo mediju Draugiem.lv.

Ļoti strauji savu popularitāti ieguvis portāls Twitter.com. Tā devīze – ātrākais veids, kā palikt saskarē ar visu, kas tev ir svarīgs. Tas ir mikrobloga medijs, kurā lietotājiem iespējams ievadīt ziņojumu līdz 140 rakstzīmēm. Portālā iespējams pieteikties citam lietotājam par sekotāju, kas nozīmē saņemt ziņas, ko tas publicējis, kā arī kļūt par kādu, kuram seko cits lietotājs. Twitter dibināts 2006. gada 15.julijā, Amerikas Savienotajās Valstīs. 2012. gada 2. maijā aktīvo Twitter lietotāju skaits bija sasniedzis 140 milj. Savā pastāvēšanas laikā tas ir kļuvis par populāru mediju – sarunas notiek ne vien Twitter iekšienē, bet arī par un ap portālu.

LinkedIn.com ir sociālais medijs, kas sevī apvieno cilvēkus ar līdzīgā profesionālām un biznesa interesēm. Tas tika izstrādāts speciāli cilvēkiem ar līdzīgām profesionālām interesēm lai palīdzētu tiem atrast darbu, veikt pārdošanu, komunicēt ar potenciālajiem biznesa partneriem. Atšķirība no vairuma citu sociālo mediju, LinkedIn nav pievērsies tam, lai cilvēki varētu atrast tur draugus, dalīties ar tādu informāciju kā, piemēram, fotogrāfijas, video vai mūzika. Šis medijs tika aizsākts Reida Hofmana dzīvojamā istabā 2002. gadā, tomēr oficiālais dibināšanas datums ir 2003. gada 5. maijs. Mēnesi pēc darbības uzsākšanas LinkedIn bija 4500 biedri, tā paša gada beigās biedri pievienojās „ar ātrumu” divi biedri sekundē. LinkedIn var būt efektīvs medijs gan cilvēkiem, gan organizācijām, jo līdzīgi kā citiem sociālajiem medijiem, iespējams komunicēt tiešsaistē, dibinot kontaktus ar citiem uzņēmumiem, personām un personu grupām.

2003. gadā dibinātais Myspace.com ir viens no vadošajiem izklaides portāliem, ko veido lietotāji – fani. Pamatā Myspace vērsts uz sociālo mijiedarbību starp medija lietotāju un sabiedrībā zināmām slavenībām, mūziķiem, TV notikumiem, filmām un spēlēm. Portālā piedāvā māksliniekiem ievietot savus profilus, piesaistīt auditoriju un publicēt savus darbus. 2012. gada martā reģistrēto lietotāju skaits bija sasniedzis 262 milj. lietotāju, turklāt lai kļūtu par šī medija reģistrēto lietotāju, jābūt vismaz 14 gadus vecam.

YouTube.com ir tīmekļa vietne, kurā informācija apmaiņa notiek ar video palīdzību. YouTube ļauj miljardiem cilvēku atrast, skatīties un dalīties oriģinālos video. Tiek nodrošināt arī forums, lai cilvēki sastarpēji sazinātos, informētu un iedvesmotu viens otru. Tā darbojas kā videoinformācijas izplatīšanas platforma gan oriģinālas informācijas veidotājiem, gan reklāmdevējiem. YouTube domēns tika reģistrēts 2005. gada februārī, un jau aprīlī tika augšupielādēts pirmais video fails Šobrīd ik sekundi portālā tiek pievienoti video stundas garumā.

Blogger.com izveidots ar mērķi sniegt lietotājam vienkāršu veidu, kā paust savas domas par notikumiem, dzīvi vai jebko citu, lai par to aizsāktu sarunu. par to neko nemaksājot. Blogger izveidoja trīs cilvēki 1990. gada augustā, un sākumā tas tika nosaukts par Pyre Labs un tika izveidots kā projekts sīkam Sanfrancisko uzņēmumam. 2002. gadā, kad Blogger jau bija pievienojušies vairāki simti tūkstošu lietotāju, tos nopirka uzņēmums Google.com, kam šobrīd pieder autortiesības uz Blogger.

Flickr.com sevi prezentē kā gandrīz labāko tiešsaistes foto pārvaldības un apmaiņas aplikāciju pasaulē, kam būtība ir divi galvenie darbības mērķi: palīdzēt apmainīties ar foto informāciju ar citiem lietotājiem un organizēt un pārvaldīt savus foto un video failus. Flickr tika izveidots 2004. gadā un 2005. gadā to pārņēma Yahoo.com. 2012. gada sākumā Flickr reģistrēto lietotāju skaits bija sasniedzies 51 milj. un jauna foto informācija tiek pievienota nepārtraukti – apmēram 4.5 milj. vienību ik dienas.

Foursquare.com izveidots kā cilvēku „palīgs”, izmantojot rīkus, kas palīdz lietotājam sekot līdz saviem draugiem, uzzināt, kādas iestādes atrodas tuvumā, ietaupot laiku. Foursquare līdzdibinātāji Deniss Krovlijs (Deniss Crowley) un Navens Selvadurai (Naveen Selvadurai) satikās 2007. gadā Ņujorkā vienā un tajā pašā ēkā (strādājot dažādos uzņēmumos). 2008. gadā tie sāka veidot pirmo Foursquare versiju un 2009. gadā tas nonāca lietošanā. Aktuālie dati uz 2012. gada aprīli: lietotāju skaits – vairāk kā 20 milj., unikālie apmeklējumi dienā – vairāk nekā 2 miljardi, vairāk nekā 705 tūkstoši uzņēmumu izmanto šī portāla pakalpojumus un Foursquare birojos Ņujorkā, Sanfrancisko un Londonā strādā vairāk nekā 100 nodarbināto.

Rss.com ir tīmekļa satura sindikācijas formāts – patiesi vienkārša sindikācija (RSS – Rich Site Summary un Really Simple Syndication– angļu val.) To izmanto, lai atsevišķas tīmekļa satura vienības kopā ar īsu aprakstu nogādātu lasītājam. Informācija tiek piegādāta XML faila veidā, ko dēvē par RSS plūsmu. Tādējādi lietotājam nav jāapmeklē vairākas mājas lapas, lai uzzinātu jaunumus no tām, bet pierakstoties uz jaunumiem, tie caur RSS nonāk pie lietotāja. Latvijā šobrīd tādu iespēju piedāvā ar vien vairāk organizācijas un iestādes. Pirmā RSS versija tik izveidota 1999. gadā un izmantota My.Netscape.Com portālā. 2000. gadā RSS jau pārraidīja citu portālu informāciju. 2003. gadā RSS tika oficiāli reģistrēts Hārvardā un ieguva Radošā projekta licenci. Katru gadu, pieaugot lietotāju skaitam, lai dalītos ar saviem jaunumiem, to jau izmanto nedaudz vairāk kā 8,3 milj. mājas lapas.

Slideshare.com ir pasaulē lielākais portāls, kurā cilvēki dalās ar prezentācijām. Ik mēnesi mājaslapu apmeklē 60 milj. apmeklētāju, lapas tiek apskatītas apmēram 130 milj. reižu un Slideshare ir starp 200 visvairāk apmeklētākajām mājaslapām pasaulē. Neskaitot prezentācijas, Slideshare atbalsta arī dokumentu, PDF un video informācijas ievietošanu. Slidshare dibināts 2006. gada oktobrī un šobrīd tajā strādā 55 darbinieki.

Draugiem.lv ir Latvijā zināmākais un populārākais sociālais medijs. Draugiem par sevi raksta – draudzīgs portāls draudzīgiem cilvēkiem. Sociālā tīkla tīmekļa vietne tika atvērta 2004. gada 24. martā, 2007. gadā tā lietotāju skaits sasniedza vienu miljonu. Reģistrācija portālā iespējam ar ielūgumiem, portāls pieejams 7 valodās, t.sk. latgaliešu valodā. 2012. gadā portālā reģistrējušies jau vairāk nekā 2.5 milj. lietotāju. Portāls izveidots kā vieta, kur sazināties ar draugiem, dibināt jaunus kontaktus un apmainīties ar informāciju. Kopš dibināšanas portāls nemitīgi tiek papildināts ar jaunām iespējam – dienasgrāmatas, spēles, failu apmaiņa, domubiedru apvienošana uc.

Zummm.me ir Latvijā izveidota sociālo mediju marketinga platforma, kas nodrošina ziņu publikāciju, pārvaldību no profiliem, kas izveidoti Draugiem, Twitter un Facebook portālos. Izmantojot Zummm.me iespējams publicēt ziņas sociālajos medijos – monitorēt auditorijas iesaisti, analizēt reakciju uz lietotāja ievietotām ziņām un pārskatīt kopējo ziņu plūsmu. Ar Zummm.me iespējams saņemt datus, lai izprastu lietotāja komunikācijas efektivitāti un līdz ar to arī to, kāda ir profila īpašnieka komunikācijas efektivitāte. Platforma izveidota 2011. gadā ar mērķi apvienot datus no trijiem Latvijā populāriem sociālajiem medijiem

Vimeo.com ir 2004. gadā režisoru grupas veidots portāls, kurā tie vēlējās dalīties ar savu radošo darbu rezultātiem un privātiem video. Ar laiku citi cilvēki, kas atklāja Vimeo, papildināja to ar saviem darbiem, padarot to pilnvērtīgāku, sabiedrībai pieejamāku. Šodien Vimeo izmanto miljoni cilvēku visā pasaulē, lai dalītos video informācijā. Kopumā līdz 2012. gada maijam Vimeo ir augšupielādēti 2,3 milj. video failu un tie atskaņoti 176 tūkstošus reižu.

Picasa.com – Google produkts, kas ļauj lietotājam organizēt, labot un dalīties ar saviem foto materiāliem. Lai izmantotu šo produktu, tas jāinstalē datorā. Būtībā, tas darbojas, kā foto apstrādes programma, sniedzot iespēju materiālu ievietot internetā un ar saišu palīdzību piesaistīt apmeklētājus.

Lietotājam ir plaša izvēle, kuru mediju izmantot, kurš vairāk atbilstu tā prasībām, tomēr, kā to savā blogā norāda arī Kristaps Skutelis – cilvēki galvenokārt izvēlas pievienoties kāda medija lietotājiem, jo tajos jau reģistrējušies to draugi vai paziņas, jo bez tā sociālais medijs pazaudē savu nozīmi. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc portāls Draugiem.lv ir tik ļoti populārs – jo tajā iespējams komunicēt ar Latvijas iedzīvotajiem, tajā paša laikā Facebook vairāk tiek izmantots saziņai ar cilvēkiem no citām pasaules valstīm.

Valsts kancelejas materiālā par sociālo mediju izmantošanas vadlīnijām, Latvijā populārākie mediji ir Twitter, Facebook, Draugiem, Yammer, kas paredzēts saziņai vienas organizācijas ietvaros, YouTube, Vimeo, Myspace, LinkedIn, Odnoklasniki, Foursquare u.c.

Plašāk par mediju izmantošanas statistiku Latvijā apskatīšu nākamajā rakstā, izmantojot statistikas datus, gan no Latvijas, gan visas pasaules.

Sociālie mediji, to jēdziens un raksturojums

Sociālie mediji ir kļuvuši par mūsdienu sabiedrības dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Reti kurš šodien aizdomājas par to, ka nedaudz vairāk kā pirms desmit gadiem, interneta lietotāji neizmantoja lielāko daļu no tām iespējām, kas šodien kļuvušas par ikdienu. 

Tradicionālie masu mediji, kuros informācijas sniegšana notiek vienvirzienā, kopš 20. gadsimta beigām tiek nomainīti ar medijiem, kuros informācijas apmaiņa notiek divos virzienos. Saziņas iespējas sabiedrībā vienmēr ir bijušas nozīmīgas. Par pirmsākumiem ziņu nodošanai, izmantojot elektroniskus sakarus var uzskatīt 1792. gadu, kad tika izgudrots telegrāfs – ierīce lai pārraidītu un uztvertu ziņas no liela attāluma. Tam sekoja deviņpadsmitā gadsimta pēdējā dekādē izgudrotais telefons un radio. Sociālo mediju sabiedrības ikdienā ienākuši ļoti strauji un organiski un, salīdzinot ar tradicionālajiem medijiem, sociālo mediju saturu rada gan tā veidotājs, gan arī lietotājs. Informācija sociālajos medijos atjaunojas nepārtraukti, atkarīgi no to dalībnieku iniciatīvas. Sociālo mediju izmantošana ir dramatiski mainījusi saziņas ainu gan veidā, kā sazinās, dalās informācijā, gan arī kā iesaistās un mācās. Sociālo mediju laikmetā ikviens var radīt un izplatīt jaunumus un ikviens var būt žurnālists, saliedēt un apvienot ieinteresētās personas tik pat apjomīgi un efektīvi, kā to dara lielbudžeta ziņu organizācijas. Ikviens, kam pieejams internets un atbilstošas tehnoloģijas var kļūt par sociālo mediju lietotāju un veidotāju. Pasaulē sociālie mediji sevi pieteica 20.gs deviņdesmitajos gados piedāvājot interneta lietotājiem reģistrēties interneta vietnēs un izveidot savus profilus, publicējot jaunumus un piesaistot sev sekotājus. Savu uzplaukumu sociālie mediji piedzīvoja laikā no 2003. līdz 2006. gadam, kad radās lielākā daļa no tiem medijiem, ko izmantojam šodien. Sociālo mediju attīstības laikā radās nepieciešamība definēt gan to, kas ir sociālā platforma, sociālie tīkli un sociālie mediji, jo nereti tie tiek jaukti, radot neizpratni to lietotājiem un veidotājiem, ko tad būtu lietderīgāk izmantot, lai panāktu sev vēlamo rezultātu un to, kādas iespējas katrs no tiem sniedz – vai tā būtu informācijas ieguve, publikācija vai apmaiņa.

Sociālā platforma ir tehnoloģijas rīks, kas nodrošina interneta lietotāju socializēšanos. Piemēram, sociālā platforma ir gan Draugiem.lv, gan Facebook.com, jo tur iespējams sazināties ar citiem lietotājiem, dalīties informācijā, publicēt teksta, attēlu un video materiālus, vienlaikus norādot saites uz citām platformām un informācijas avotiem. Šādās platformās piedalās abas puses veidojot divvirzienu komunikāciju – gan saņemot informāciju, gan izteikties. Pamatā sociālo platformu opcijas ko tās piedāvā lietotājam ir līdzīgas: ir iespējams atzīmēt informāciju kas domāta publiskai piekļuvei un informāciju, kam ir ierobežota pieejamība, tiek nodrošināta piekļuve lietotāju publicētai informācijai ne vien konkrētajā sociālajā medijā, bet citos, ar kurām ir izveidotas sasaistes. Džims Šterns (Jim Sterne), mārketinga runātājs, autors un konsultants, definīcijā norādījis, ka sociālo mediju platformas ir vieglākais veids, kā tiešsaistē apmainīties ar informāciju.

Sociālais tīkls ir tīmekļa vietne, kuras lietotāji reģistrējoties izveido profilu, sazinās ar citiem lietotājiem. Sākotnēji tīkli tika veidoti lai vienuviet apvienotu cilvēkus pēc to interesēm (piemēram, Flickr.com, kur sapulcējas fotogrāfi, LinkedIin.com – pēc profesionālajām interesēm, YouTube.com –video informācijas veidotāji un lietotāji). Digitālā un sociālā mārketinga stratēģis Dorens Morans (Doreen Moran) sociālo tīklošanu definējis kā sociālo mediju platformu savstarpējo sasaisti. Sociālajos tīklos var būt dažādu veidu saites un norādes uz informāciju, lietotāju sasvstarpējā komunikācija nav primāra. Tomēr šīs robežas, kas ir platforma un kas – tīkls izzūd, jo arī zināmie Draugiem.lv un līdzīgas platformas, izmantojot tehnoloģijas, pielāgojas, paplašina savas tehnoloģiskās iespējas, atļaujot norādīt uz citiem informācijas avotiem, līdz ar to padarot sevi par sociālo tīklu. Arī Facebook.com, MySpace.com un Twitter uzskatāmi par sociālajiem tīkliem.

Sociālie mediji ir visplašākais jēdziens, kas ietver gan platformas, gan tīklus. Tie iesaista lietotājus piedalīties, komentēt, veidot saturu, un komunicēt ar citiem lietotājiem un pārējo auditoriju. Pazīmes, kas raksturo sociālos medijus izdalījusi Heidija Kohena (Heidi Cohen) Riverside Marketing strategies direktore. Sociālie mediji spēj saturēt dažādus informācijas formātus. Tie var būt teksta, video, fotogrāfijas, audio, PDF un PowerPoint formāti. Daudzi no sociālajiem medijiem izmanto šādu iespēju, ļaujot pievienot informāciju vairāk nekā vienā veidā. Tas vienlaikus arī nodrošina lielāku informācijas pieejamību mediju lietotājam, atkarībā no tehniskā nodrošinājuma. Sociālie mediji ļauj mijiedarbībā šķērsot vienu vai vairākas platformas ar sociālās starpniecības, e-pasta un informācijas plūsmas palīdzību. Lietotājiem pastāv dažādu līmeņu iesaistīšanās medijā, atkarībā no tā, vai viņš var radīt, komentēt, lasīt vai visbeidzot izvairīties no sociālajiem tīkliem. Atkarībā no savām aktivitātēm, sociālie mediji ļauj vienai personai ieņemt gan medija veidotāja, gan lasītāja lomu. Sociāli mediji atvieglo un uzlabo informācijas izplatīšanās ātrumu un apjomu.

Informācija tiek nodota formās „viens pret vienu”, „viens pret daudziem” un „daudzi pret daudziem”. Saziņa notiek reālajā laikā vai asinhroni laika gaitā. Ierīces ar kādām tiek sasniegti sociālie mediji var būt datori (ieskaitot klēpjdatorus, notebook, planšetdatorus), mobilie telefoni, skārienjūtīgie telefoni un citas mobilās ierīces. Sociālo mediju īpašība ir arī spēja lietotājus iesaistīt veidojot reālā laika tiešsaistes notikumus, paplašinot tiešsaistes mijiedarbību atrodoties bezsaistē un paplašināt notikumus, kas notiek tiešsaistē, informējot un piesaistot notikumam cilvēkus.

Lielbritānijas Centrālais informācijas birojs savā publicētajā materiālā par iesaistīšanu sociālajos medijos norāda, ka sociālie mediji ir termins, kuru lieto, lai atsauktos uz tiešsaistes tehnoloģijām un praksi, ko izmanto, lai dalītos ar viedokļiem un informāciju, veicinātu diskusijas un veidotu attiecības. Tas ir vienlīdz noderīgi gan lietotājiem, gan atbildīgajiem par komunikāciju un oficiālām amatpersonām.

Sociālo mediju pakalpojumi un rīki ietver tehnoloģiju kombinācijas, telekomunikācijas un sociālo mijiedarbību. Tos var izmantot dažādos formātos, piemēram, teksts, attēli, video un audio, tādējādi padarot šo pakalpojumu par interaktīvu pasākumu. Termins sociālais medijs tiek piemēros dažādiem rīkiem, aplikācijām un savstarpēji sadarbojoties izstrādātai praksei.

Izmantojot sociālos medijus valsts pārvaldes un sabiedrības komunikācijā, var veicināt valsts pārvaldes pieeju auditorijai, vienlaicīgi ļaujot valsts pārvaldei būt daudz aktīvākai tās komunikācijā ar iedzīvotājiem, partneriem un ieinteresētajām personām. Tomēr, kā norāda Pauls Templins (Paul Templin) savā rakstā Sociālie mediji: Jaunās paaudzes brīnums vai neprāts? – pašos pamatos, sociālie mediji, tāpat kā jebkura cita jaunā tehnoloģija, kas tiek izmantota gan biznesā, gan personīgā lietošanā, no vadības puses izsauc primitīvu reakciju. Vadība baidās, ka tā vietā, lai darbinieki tiešsaistē veiktu darījumus un citas ar darbu saistītas lietas, tie atjauninās informāciju Facebook lapā vai skatīsies jaunāko YouTube video. Uzskata, ka ir būtiski jāmaina sabiedrības domāšana attiecībā uz sociālo mediju būtību un pielietojumu ikdienā, lai spētu saskatīt to būtiskās sniegtās priekšrocības un iespējas arī publiskajā komunikācijā.

Viena no sociālo mediju priekšrocībām ir tā, ka nepieciešamības gadījumā ir iespējams piedāvāt plašākas iespējas ātri pielāgot vai pārfokusēt komunikāciju. Sociālo mediju izmantošana ilgtermiņā ir efektīvs komunikāciju veids, jo ir salīdzinoši zemas izmaksas, attiecībā pret iegūto rezultātu. Valsts iestādes ar sociālo mediju palīdzību iemanto uzticību no nevalstiskajiem informācijas kanāliem, uzlabo operatīvu sabiedrības atsaucību un iniciatīvu. Kā arī sociālie mediji ļauj samazināt valsts pārvaldes atkarību no tradicionālajiem medijiem un neprecizitātēm tajos, vienlaikus ļaujot saviem lietotājam komunicēt ar kādu konkrētu personu, uzdodot tai konkrētus jautājumus bez starpniekiem.

Blogotājs Miks Latvis sociālos medijus raksturo trīs sastāvdaļas:

1. Pēc informācijas tipa, kas tiek ievietots medijā. Tas var būt gan teksta, gan audio, video un cita informējoša vai izklaidējoša satura fails, kā arī atslēgas vārdi, skaitļi, saites. Atsevišķi izveidoti mediji, kuros publicē konkrēta veida informāciju, piemēram, YouTube, kā video medijs, Flickr kā foto informācijas medijs. Tajā pašā laikā liela daļa mediju ietver sevī pēc iespējas vairākus veidus ievietot informāciju, apvienojot cilvēkus ar dažādām interesēm.
2. Pēc informācijas izplatīšanas vides, kas būtībā ir visi interneta portāli, kuros notiek informācijas apmaiņa neatkarīgi no virziena. Būtībā informācijas izplatīšanas vide ir viss, kur cilvēks kaut kādā veido nodod vai saņem informāciju, neatkarīgi no tā, vai tā ir teksta, audio, video vai kādā citā formātā. Sociālo mediju telpas ir sociālie tīkli, diskusiju forumi un blogi, kur cilvēki satiekas, dalās ar informāciju un apspriež sev interesējošus jautājumus. Jebkurš medijs ir vide informācijas izplatīšanai, jo medijos cilvēki iegūst, publicē un pārpublicē informāciju, veicinot informācijas izplatīšanos izplatot.
3. Pēc saziņas formas, kas raksturo, kā notiek saziņā konkrētajā medijā. Saziņas formas var būt privātas, piemēram, vēstules konkrētam adresātam, publiska – jebkura veida informācijas izplatīšana, kas pieejama trešajai personai, sākot ar komentāriem, beidzot ar informatīvu materiālu publicēšanu. Saziņas forma var būt arī ierobežot, piemēram, domubiedru grupās, starp cilvēkiem ar vienotām interesēm. Secinu, ka sociālie mediji kopā veido vidi, kur dažāda veida informācija tiek izplatītas dažādos veidos.

Portāla Inkling veidotāji izdalījuši vairākas pazīmes, kas raksturo sociālos medijus. Lietotāji veido medija saturu. Ir pagājuši tie laiki, kad cilvēks apmeklējot mājas lapu varēja tikai lasīt kāda cita sagatavotu informāciju. Tagad medija lietotāji ir dalībnieki, autori un satura veidotāji. Pat komentējot kāda blogu vai atbildot kādam publiski, cilvēks pats kļūst pat medija veidotāju. Saruna nav vienvirziena pasākums. Jebkurš ziņojums, izmantojot sociālo mediju ir potenciāls, lai iesāktu sarunu. Un ar sociālo mediju palīdzību, piemēram, Twitter, lietotājs var būt daļa no šīs sarunas, kas ilgst 7 dienas nedēļā, 24h diennaktī, pievienoties un atslēgties kad vien vēlas un izrādīt tik lielu iniciatīvu, cik vēlas. Tieši tāpat kā reālajā komunikācijā dzīvē, cilvēks var izteikties tik daudz vai maz, cik tas vēlas. Lietotāji sociālajos medijos veido un uztur attiecības. Izmantojot sociālos medijus, cilvēki sazinās ar esošajiem draugiem un atrod jaunus draugus, pamatojoties uz kopīgām interesēm. No biznesa viedokļa, tas ietver esošo un potenciālo klientu apzināšanu un komunikāciju ar tiem. Komunikācija. Liela sabiedrības daļa ik dienas uzraksta kādam vēstuli vai sarunājas izmantojot telefonu. Komunikācija izmantojot e-pastu, īsziņas, telefonsarunas ir ikdienišķas, tāpat kā par ikdienu kļuvuši profili Twitter un Facebook. Turklāt komunikācija, pateicoties sociāliem medijiem ir kļuvusi plašāka, jo iespējams vienlaikus sazināties ar vairākiem cilvēkiem. Informācijas apmaiņa. Atrodot kādu saistošu informāciju avīzē vai internetā vai jeb kur citur, sociālo mediju lietotājiem iespējams ar to dalīties vienlaikus ar daudziem cilvēkiem. Jaunās tehnoloģijas ļauj masu medijos pārpublicēt saites uz informāciju, kas atrodama citās mājas lapās, vienlaikus sasniedzot lielu auditoriju, ar ko dalīties informācijā. Tiek piesaistīta un iegūta sabiedrības/patērētāju uzmanība. Kamēr lielākā daļa mediju koncentrējas uz kādu konkrētu produktu vai uzņēmumu, sociālie mediji paši rada savu sabiedrību ar savām funkcijām. To dalībnieki – gan patērētāji, gan uzņēmumi un organizācijas ir arī sabiedrības dalībnieki – kopiena, kas diktē masu mediju formu un saturu.

Veidojot sociālo mediju par vietu, kur komunicēt un uzturēt sarunas nedrīkst aizmirsts, ka sociālo mediju vide nav tirgus vide. Ja komunicējot ar pārējiem lietotājiem, kāds vēlas tiem kaut kādā veidā pārdot preci vai pakalpojumu, lietotājs drīz vien tiek izslēgts no konkrētās vides. Pārdošanas nolūkam izveidoti atsevišķi iepirkšanās, kolektīvas iepirkšanas un reklāmas portāli, kurus lieto cilvēki ar konkrētu vēlmi kaut ko pārdot vai iegādāties. Šerila Burgesa (Cheryl Burgess) – digitālo un sociālo zīmolu konsultante, blogotāja un lektore no Amerikas Savienotajām Valstīm, definējot sociālos medijus ir norādījusi, ka sociālie mediji sastāv no lietotājiem nepieciešamiem informācijas kanāliem, kā piemērus norādot Facebook, Twitter, YouTube un blogus. Savukārt kanāli, kas tiek pārstāvēti no reklāmdevēju puses ir orientēti uz mārketingu. Par korektas informācijas izvietošanu atbilstošā medijā parasti atbildīgs ir galvenais publiskās komunikācijas veidotājs, kas visbiežāk ir no mārketinga nodaļas. Uzskatu, ka katrā lielā iestādē ir vajadzīgs atsevišķš cilvēks, kurš rūpējas par publisko komunikāciju sociālajos medijos. Edgars Koroņevskis savā blogā uzsvēris, ka sociāli mediji nav pārdošanas rīks un daudzos blogos un mājas lapās reklāma un spamošana ir aizliegta. Viņš iesaka nodalīt aktivitātes, kas saistītas ar mārketingu no sociālo mediju sarunām, tādējādi saglabājot savu sekotāju, lasītāju un klientu uzticību, jo, kamēr reklāma tikai piesaista klientus, sociālie mediji ir labs veids, kā noturēt klientu un veicināt tā lojalitāti un atbalstu. Uzskatu, ka sociālie mediji var tikt izmantoti kā mārketinga instruments, tomēr tam nevajadzētu kļūt par vietu, kur tie veikti darījumi.

Pieaugot informācijas apmaiņas daudzumam, cilvēki ar vien vairāk izmanto meklētājprogrammas un arvien vairāk cilvēku, izmantojot ārējās saites nonāk konkrētajos mēdijos. Lai medija saturs tiktu iekļauts meklēšanas rezultātos, nepieciešams konkrēto mediju tam pielāgot. Turpmāk sniedzu nelielu ieskatu meklēšanas optimizācijā, kas arī ir veids, ka palielināt medija auditorijas skaitu.

SEO nozīme sociālo mediju izmantošanā. SEO (Search Engine Optimization – angļu val.) ir meklētājprogrammas jeb vienkārši meklēšanas optimizācija. SEO iesaistīšana sociālo mediju savstarpējā komunikācijā var būtiski palielinot lasītāju skaitu, sasniedzot ne vien konkrētā medija auditoriju, bet arī citu portālu lietotājus. Pastāv ļoti daudz sociālie mediji ar atšķirīgām pazīmēm, tomēr daži no tiem izceļas ar iespēju plašāk izplatīt informāciju. Ernests Vaga savā blogā norāda, ka, lai arī sociālie mediji bieži tiek izmantoti, komunikācijai vienā interneta vietnē, ir liela nozīme tam, vai konkrētajā medijā iespējams ievietot un atrast saites, kas lasītāju novirza uz citiem informācijas avotiem, citām mājas lapām un failiem. Meklētājprogrammas, kā Google un Bing atlasi veic pēc atslēgas vārdiem, līdz ar to, tā ir iespēja integrēt sociālos tīklus SEO, piesaistot jaunu auditoriju. Piemēram, iestādes, kas radījušas sev Twitter kontu, pārpublicē savā mājas lapā informāciju no šīs vietnes un līdz ar to informācija, kas tiek publicēta Twitter, izmantojot interneta meklētājus, automātiski kļūst pieejama arī auditorijai, kas nelieto Twitter. Ir sociālie mediji, kas informāciju no citiem medijiem pārpublicē automātiski, kā arī ir mediji, kuri pārpublicē informāciju tad, ja iepriekš ir veikta reģistrācija, kas nodrošina datu sinhronizāciju un automātisku pārpublikāciju.

Lai paaugstinātu savu klātesamību internetā, jādomā ne vien par to, kā veidot ārējās saites uz saviem resursiem, bet kā konkrēto sociālo mediju padarīt pieejamāku interneta meklētājprogrammām. Veidojot savstarpēju profilu sasaisti, iespējams palielināt Pagerank vērtību – Google izstrādātu faktoru, ar kā palīdzību tiek novērtēta attiecīgās mājas lapas popularitāte. Ja mājas lapai ir vairāk ienākošās saites, ko kāds ir “uzklikšķinājis” citā mājas lapā, jo augstāks ir šis rādītājs. Respektīvi, tiek parādīts cik lietotāji informāciju skatījušies konkrētajā mājas lapā un cik lietotāji ir uz konkrēto lapu nonākuši sekojot saitei. Turklāt šāda sasaiste piešķir mājas lapai vērtību, kurai palielinoties, palielinās arī meklētājprogrammu norādes uz šo lapu. Forumi un diskusiju grupas ir piemērota vide, lai tajos ievietotu atsauces, gan publicējot jaunu informāciju, gan arī izsakot komentārus. Īpaši šādam informācijas izplatīšanas veidam izveidota RSS programma, kas automātiski veic jaunumu saņemšanu no lietotāja izvēlētiem medijiem, sniedzot nelielu ievadu par jaunumiem, kā arī pievienojot saiti uz visu rakstu. Daudzi no medijiem izmanto šādu informācijas plūsmas veidu, lai atvieglotu informācijas pieejamību saviem lasītājiem.

Nozīmīgākie elementi, kas raksturo sociālo mediju iekļaušanu SEO stratēģijā ir:

• · satura veidošana, publicēšana un izplatīšana ir par brīvu, vienīgās izmaksas ir patērētais laiks;
• · sociālie mediji nodrošina interaktivitāti, kas spēj radīt vīrusveidīgu informācijas izplatību – ar vien jaunas saites;
• · ir iespējams optimizēt sociālo profilu un blogu publicēšanās iespējas, nodrošinot atbilstošas ienākošās saites;
• · atsauču saites sniedz labumu ne vien mājas lapas ārējā optimizācijā, bet vienlaikus veicina apmeklētāju plūsmu sociālo mediju starpā.

Iespējas, ko piedāvā sociālie mediji ir daudz un dažādas. Sociāliem medijiem ir savs pielietojums, mērķis, darba stils un auditorija, katram lietotājam iespējams atrast sev ērtāko un piemērotāko. Un ja sociālos medijus lieto pilnvērtīgi, izmantojot visas to piedāvātās iespējas rezultāti ir garantēti, neatkarīgi no tā vai sociālā medija lietotājs ir informācijas sniedzējs vai saņēmējs.

Turpmāk par populārākajiem sociālajiem medijiem Latvijā un pasaulē

Reiderisms: Upura izvēle un sākotnējā izpēte

Par reideru upuriem kļūst uzņēmumi, kuriem ir zināma mantiskā vērtība- pieder dārgi nekustamie īpašumi, ražošanas iekārtas, apjomīgs apgrozījums un finanšu līdzekļi, uzņēmums iesaistīts apjomīgu valsts un pašvaldību pasūtījumu izpildē, uzņēmumam ir iekarojis nozīmīgu tirgus daļu- tās ir pazīmes, kas interesē reideri no iespējamā labuma gūšanas viedokļa. Tomēr, ir saprotams, ka reideris neizvēlēsies jebkuru uzņēmumu- tiks izvēlēts uzņēmums, kuram, neskatoties uz tā ekonomisko spēku, būs arī vājās puses. Reideru redzeslokā nonāk uzņēmumi, kuriem:

1) Ir būtiskas parāda saistības pret kreditoriem. Nav būtiski, vai ir tikai viens kreditors vai vairāki ar mazākām summām, svarīgi, lai reiderim būtu iespēja šos parādus iegūt, piemēram, uz cesijas pamata. Reidera mērķis ir uzkrāt apjomīgus prasījumu, kuru izpilde tiek pieprasīta vienlaicīgi. Normālos apstākļos tās nerada uzņēmumam nekādas grūtības, bet to kopējais apjoms ir liels un vienlaicīga prasījumu izvirzīšana, rada būtiskas problēmas, kā arī var kalpot par pamatu prasību nodrošināšanai vai maksātnespējas ierosināšanai. Šādu uzņēmumu ir viegli ietekmēt, ceļot dažādas prasības tiesā un traucējot vai pat bloķējot parādu atmaksu, kredītu atmaksu bankām (pie, tiek apķīlāti uzņēmuma līdzekļi, manta);

2) Uzņēmumā ir būtiskas domstarpības starp dalībniekiem vai akcionāriem;

3) Uzņēmuma vadība vāji kontrolē uzņēmuma darbiniekus (iespēja uzpirkt darbiniekus, dažkārt arī amatpersonas);

4) Uzņēmumam ir „melnā kase” (lieli skaidrās naudas līdzekļi, noguldījumi ārvalstīs);

5) Visi uzņēmuma aktīvi koncentrēti pašā uzņēmumā, nav saistīto uzņēmumu;

6) Nenokārtota dokumentācija (piem., zemesgrāmatās nereģistrēti īpašumi, nepabeigtas privatizācijas u.tml);

7) Paredzama nespēja piesaistīt būtiskus līdzekļus no malas (ja reidera uzbrukuma laikā tiek apķīlāti līdzekļi un manta, uzņēmums nav spējīgs pat īslaicīgi risināt problēmu.);

8) Nespēja nošķirt īpašnieka un amatpersonas statusu uzņēmumā (Latvijā raksturīgi, ka vairākuma dalībnieki un akcionāri rīkojas kā vienīgie īpašnieki ar uzņēmuma mantu un līdzekļiem, kā rezultātā rodas domstarpības ar pārējiem dalībniekiem vai akcionāriem)

Informācijas avoti:

1. Oficiālie:

Sākotnēji reideri apkopo publiskajos reģistros pieejamo informāciju par potenciālo upuri, tā dalībniekiem un „atslēgas” akcionāriem:

· No zemesgrāmatām- par piederošajiem nekustamajiem īpašumiem un reģistrētajiem apgrūtinājumiem (hipotēkām, pirmpirkuma tiesībā utt.);

· No Uzņēmumu reģistra- dalībnieku un amatpersonu sastāvs, reģistrētie aizliegumi, komercķīlas, saistītie uzņēmumi, iepazīšanās ar uzņēmuma lietu uzņēmumu reģistrā;

· CSDD informācija par transportlīdzekļiem un tehniku;

· Citi publiskie reģistri, kuros iespējams uzzināt par uzņēmuma mantas stāvokli;

2. Neoficiālie avoti:

Informācija no valsts institūcijām – Valsts ieņēmumu dienesta, Finanšu policijas, muitas, valsts policijas, konkurences padomes utml.

· Informācija, ko slepus ir iespējams iegūt no uzņēmuma iekšienes- darbinieku, amatpersonu sniegtā informācija, dokumentācija,

Pēc informācijas apkopošanas reideris var izstrādāt uzbrukuma shēmu, kā arī izvērtēt uzņēmuma vājos punktus. Parasti uzbrukums notiek negaidīti un vairākos virzienos- prasību celšana pret pašu uzņēmumu, pret dalībniekiem, kriminālprocesu ierosināšana pret uzņēmuma amatpersonām, dažādu valsts institūciju pārbaudes, auditi, paralēli uzņēmumam piesaista masu mēdiju uzmanību. Šo darbību rezultātā uzņēmums un tā dalībnieki izjūt būtisku spiedienu un tiek traucēta uzņēmuma darbība. Rodas domstarpības starp akciju vai daļu īpašniekiem, iekšējas nesaskaņas, kuras savā labā izmanto reideri. Minētā iemesla dēļ, ir svarīgi, lai uzņēmuma īpašnieku un amatpersonas sekotu līdzi notikumiem savā uzņēmumā un savlaicīgi pamanītu iespējamo reideru uzbrukumu.

Par to, ka uzņēmums, iespējams, ir nonācis reideru redzeslokā, ar liecināt šādi apstākļi:

1) Reiderisma gadījumi ar nozarē iesaistītu citu uzņēmumu;

2) Atkārtoti piedāvājumi iegādāties uzņēmuma daļas vai akcijas,

3) pēkšņs mazākuma akciju pārdošanas gadījumu pieaugums;

4) Pēkšņs un negaidīts investīciju piedāvājums uz atvieglotiem noteikumiem;

5) Atsevišķu dalībnieku vai akcionāru pieaugoša interese par uzņēmuma ikdienas darbību, dokumentāciju u.tml., kas agrāk nav novērota;

6) Valsts institūciju pārbaudes, kuru ietvaros tiek pieprasīti dokumentu oriģināli, informācija, kas atspoguļo uzņēmuma mantisko stāvokli, darījumu partnerus;

7) Aizdomīgu un apšaubāmu prasību parādīšanās pret uzņēmumu tiesās;

8) Tukšu aplokšņu saņemšana;

9) domstarpību rašanās starp dalībniekiem vai akcionāriem jautājumos, kas agrāk nebūtu radījuši problēmas.

Uzņēmējam ir svarīgi pareizi novērtēt situāciju- ne jau katra tiesvedība vai strīds liecina par iespējamo reidera uzbrukumu. Tomēr, ja vienlaicīgi vai ar nelielu starpposmu parādās 2 vai vairākas no iepriekš nosauktajām pazīmēm, ir pamats satraukties un sākt domāt par iespējamā reidera uzbrukuma atvairīšanu. Lai arī Latvijā reiderisms it kā nav ļoti izplatīta parādība, ir jāņem vērā, ka Latvija ir kļuvusi pievilcīga reideriem- ekonomiskā situācija valstī ir smaga, daudzi uzņēmumi strādā ar zaudējumiem vai arī ar minimālu peļņu. Lielākajai daļai ir parāda saistības kredītiestādēs, ir problēmas ar savu debitoru parādu atgūšanu, nav iespējas piesaistīt kapitālu un investīcijas. Tādējādi uzņēmumi ir viegli ievainojami- ja reiderim izdodas veiksmīgs uzbrukums, uzņēmuma izredzes paglābties ir minimālas. Minētā iemesla dēļ uzņēmumiem ir jāpārvērtē sava darbība un jāveic preventīvas darbības, lai padarītu uzņēmumu mazāk interesantu reideriem, kā arī uzņēmuma pārņemšanu padarīt par būtiski apgrūtinātu. To var panākt ar juridiski pareizu uzņēmumu strukturēšanu, iekšējo kontroli, īpašu nosacījumu paredzēšanu uzņēmumu statūtos, ierakstiem zemesgrāmatās un citiem līdzekļiem. Katram uzņēmumam ir pilnīgi individuāli preventīvie pasākumi un tie ir atkarīgi gan no uzņēmējdarbības formas (SIA vai AS), gan arī no konkrētā uzņēmuma individuālajām iezīmēm (dalībnieku skaits, sadalījums, uzņēmējdarbības nozare, aktīvu sastāvs utt.). Ņemot vērā iepriekš norādīto, ir jārekomendē uzņēmējiem izvērtēt reiderisma draudu iespējamību, kā arī jāizstrādā savs aizsardzības mehānisms pret šādiem uzbrukumiem. Zināšanu trūkums par reideru darbību un nespēja savlaicīgi pamanīt iespējamo apdraudējumu, noved pie smagām sekām, kas var beigties pat ar uzņēmuma zaudēšanu.

Zvērināta advokāta Raivja Anspaka raksts