Reiderisms: Upura izvēle un sākotnējā izpēte

Par reideru upuriem kļūst uzņēmumi, kuriem ir zināma mantiskā vērtība- pieder dārgi nekustamie īpašumi, ražošanas iekārtas, apjomīgs apgrozījums un finanšu līdzekļi, uzņēmums iesaistīts apjomīgu valsts un pašvaldību pasūtījumu izpildē, uzņēmumam ir iekarojis nozīmīgu tirgus daļu- tās ir pazīmes, kas interesē reideri no iespējamā labuma gūšanas viedokļa. Tomēr, ir saprotams, ka reideris neizvēlēsies jebkuru uzņēmumu- tiks izvēlēts uzņēmums, kuram, neskatoties uz tā ekonomisko spēku, būs arī vājās puses. Reideru redzeslokā nonāk uzņēmumi, kuriem:

1) Ir būtiskas parāda saistības pret kreditoriem. Nav būtiski, vai ir tikai viens kreditors vai vairāki ar mazākām summām, svarīgi, lai reiderim būtu iespēja šos parādus iegūt, piemēram, uz cesijas pamata. Reidera mērķis ir uzkrāt apjomīgus prasījumu, kuru izpilde tiek pieprasīta vienlaicīgi. Normālos apstākļos tās nerada uzņēmumam nekādas grūtības, bet to kopējais apjoms ir liels un vienlaicīga prasījumu izvirzīšana, rada būtiskas problēmas, kā arī var kalpot par pamatu prasību nodrošināšanai vai maksātnespējas ierosināšanai. Šādu uzņēmumu ir viegli ietekmēt, ceļot dažādas prasības tiesā un traucējot vai pat bloķējot parādu atmaksu, kredītu atmaksu bankām (pie, tiek apķīlāti uzņēmuma līdzekļi, manta);

2) Uzņēmumā ir būtiskas domstarpības starp dalībniekiem vai akcionāriem;

3) Uzņēmuma vadība vāji kontrolē uzņēmuma darbiniekus (iespēja uzpirkt darbiniekus, dažkārt arī amatpersonas);

4) Uzņēmumam ir „melnā kase” (lieli skaidrās naudas līdzekļi, noguldījumi ārvalstīs);

5) Visi uzņēmuma aktīvi koncentrēti pašā uzņēmumā, nav saistīto uzņēmumu;

6) Nenokārtota dokumentācija (piem., zemesgrāmatās nereģistrēti īpašumi, nepabeigtas privatizācijas u.tml);

7) Paredzama nespēja piesaistīt būtiskus līdzekļus no malas (ja reidera uzbrukuma laikā tiek apķīlāti līdzekļi un manta, uzņēmums nav spējīgs pat īslaicīgi risināt problēmu.);

8) Nespēja nošķirt īpašnieka un amatpersonas statusu uzņēmumā (Latvijā raksturīgi, ka vairākuma dalībnieki un akcionāri rīkojas kā vienīgie īpašnieki ar uzņēmuma mantu un līdzekļiem, kā rezultātā rodas domstarpības ar pārējiem dalībniekiem vai akcionāriem)

Informācijas avoti:

1. Oficiālie:

Sākotnēji reideri apkopo publiskajos reģistros pieejamo informāciju par potenciālo upuri, tā dalībniekiem un „atslēgas” akcionāriem:

· No zemesgrāmatām- par piederošajiem nekustamajiem īpašumiem un reģistrētajiem apgrūtinājumiem (hipotēkām, pirmpirkuma tiesībā utt.);

· No Uzņēmumu reģistra- dalībnieku un amatpersonu sastāvs, reģistrētie aizliegumi, komercķīlas, saistītie uzņēmumi, iepazīšanās ar uzņēmuma lietu uzņēmumu reģistrā;

· CSDD informācija par transportlīdzekļiem un tehniku;

· Citi publiskie reģistri, kuros iespējams uzzināt par uzņēmuma mantas stāvokli;

2. Neoficiālie avoti:

Informācija no valsts institūcijām – Valsts ieņēmumu dienesta, Finanšu policijas, muitas, valsts policijas, konkurences padomes utml.

· Informācija, ko slepus ir iespējams iegūt no uzņēmuma iekšienes- darbinieku, amatpersonu sniegtā informācija, dokumentācija,

Pēc informācijas apkopošanas reideris var izstrādāt uzbrukuma shēmu, kā arī izvērtēt uzņēmuma vājos punktus. Parasti uzbrukums notiek negaidīti un vairākos virzienos- prasību celšana pret pašu uzņēmumu, pret dalībniekiem, kriminālprocesu ierosināšana pret uzņēmuma amatpersonām, dažādu valsts institūciju pārbaudes, auditi, paralēli uzņēmumam piesaista masu mēdiju uzmanību. Šo darbību rezultātā uzņēmums un tā dalībnieki izjūt būtisku spiedienu un tiek traucēta uzņēmuma darbība. Rodas domstarpības starp akciju vai daļu īpašniekiem, iekšējas nesaskaņas, kuras savā labā izmanto reideri. Minētā iemesla dēļ, ir svarīgi, lai uzņēmuma īpašnieku un amatpersonas sekotu līdzi notikumiem savā uzņēmumā un savlaicīgi pamanītu iespējamo reideru uzbrukumu.

Par to, ka uzņēmums, iespējams, ir nonācis reideru redzeslokā, ar liecināt šādi apstākļi:

1) Reiderisma gadījumi ar nozarē iesaistītu citu uzņēmumu;

2) Atkārtoti piedāvājumi iegādāties uzņēmuma daļas vai akcijas,

3) pēkšņs mazākuma akciju pārdošanas gadījumu pieaugums;

4) Pēkšņs un negaidīts investīciju piedāvājums uz atvieglotiem noteikumiem;

5) Atsevišķu dalībnieku vai akcionāru pieaugoša interese par uzņēmuma ikdienas darbību, dokumentāciju u.tml., kas agrāk nav novērota;

6) Valsts institūciju pārbaudes, kuru ietvaros tiek pieprasīti dokumentu oriģināli, informācija, kas atspoguļo uzņēmuma mantisko stāvokli, darījumu partnerus;

7) Aizdomīgu un apšaubāmu prasību parādīšanās pret uzņēmumu tiesās;

8) Tukšu aplokšņu saņemšana;

9) domstarpību rašanās starp dalībniekiem vai akcionāriem jautājumos, kas agrāk nebūtu radījuši problēmas.

Uzņēmējam ir svarīgi pareizi novērtēt situāciju- ne jau katra tiesvedība vai strīds liecina par iespējamo reidera uzbrukumu. Tomēr, ja vienlaicīgi vai ar nelielu starpposmu parādās 2 vai vairākas no iepriekš nosauktajām pazīmēm, ir pamats satraukties un sākt domāt par iespējamā reidera uzbrukuma atvairīšanu. Lai arī Latvijā reiderisms it kā nav ļoti izplatīta parādība, ir jāņem vērā, ka Latvija ir kļuvusi pievilcīga reideriem- ekonomiskā situācija valstī ir smaga, daudzi uzņēmumi strādā ar zaudējumiem vai arī ar minimālu peļņu. Lielākajai daļai ir parāda saistības kredītiestādēs, ir problēmas ar savu debitoru parādu atgūšanu, nav iespējas piesaistīt kapitālu un investīcijas. Tādējādi uzņēmumi ir viegli ievainojami- ja reiderim izdodas veiksmīgs uzbrukums, uzņēmuma izredzes paglābties ir minimālas. Minētā iemesla dēļ uzņēmumiem ir jāpārvērtē sava darbība un jāveic preventīvas darbības, lai padarītu uzņēmumu mazāk interesantu reideriem, kā arī uzņēmuma pārņemšanu padarīt par būtiski apgrūtinātu. To var panākt ar juridiski pareizu uzņēmumu strukturēšanu, iekšējo kontroli, īpašu nosacījumu paredzēšanu uzņēmumu statūtos, ierakstiem zemesgrāmatās un citiem līdzekļiem. Katram uzņēmumam ir pilnīgi individuāli preventīvie pasākumi un tie ir atkarīgi gan no uzņēmējdarbības formas (SIA vai AS), gan arī no konkrētā uzņēmuma individuālajām iezīmēm (dalībnieku skaits, sadalījums, uzņēmējdarbības nozare, aktīvu sastāvs utt.). Ņemot vērā iepriekš norādīto, ir jārekomendē uzņēmējiem izvērtēt reiderisma draudu iespējamību, kā arī jāizstrādā savs aizsardzības mehānisms pret šādiem uzbrukumiem. Zināšanu trūkums par reideru darbību un nespēja savlaicīgi pamanīt iespējamo apdraudējumu, noved pie smagām sekām, kas var beigties pat ar uzņēmuma zaudēšanu.

Zvērināta advokāta Raivja Anspaka raksts 

Reiderisma veidi un metodes

Reiderismu var iedalīt 3 pamatveidos:

1) Melnais jeb noziedzīgais reiderisms- balstīts uz klaji noziedzīgām darbībām un brutālu spēka izmantošanu (dokumentu viltošana, šantāža, fiziska varas pārņemšana uzņēmumā, draudi, fiziska iespaidošana u.tml). Šis reiderisma veids balstās uz ātru uzbrukumu un ātru labuma gūšanu. Latvijā nav zināmi šādi gadījumi (vismaz publiskajā telpā šāda informācijas nav izskanējusi). Šo reiderisma veidu vēl aizvien piekopj Krievijā. Izplatīts valstīs, kur augsts korupcijas līmenis tiesībsargājošajās iestādēs un tiesās.

2)Pelēkais reiderisms- balstīts uz prettiesiskām darbībām, taču parasti netiek izmantoti tik brutāli ietekmēšanas veidi kā melnajā reiderismā. Pelēkie reideri izmanto uzņēmumu amatpersonu, dalībnieku uzpirkšanu, dokumentu viltošanu, safabricētu prasību celšanu tiesās, psiholoģiskā spiediena radīšanu uzņēmumam un tā dalībniekiem vai akcionāriem (piem., izmantojot masu medijus), u.tml. Vēlamo rezultātu cenšas sasniegt ar nosacīti tiesisku līdzekļu izmantošanu – izmantojot tiesvedības, valsts institūcijas, publisku ietekmi caur masu medijiem.

3) Baltais reiderisms (uzņēmumu pārņemšana) – netiek izmantotas prettiesiskas metodes, uzņēmuma tiesisku līdzekļu izmantošanu – izmantojot tiesvedības, valsts institūcijas, publisku ietekmi caur masu medijiem. Pārņemšana notiek uz likumīgiem pamatiem un notiek ar uzņēmuma dalībnieku vai akcionāru vairākuma piekrišanu.

Visi trīs reidersima veidi var tikt izmantoti, lai iegūtu kontroli pār uzņēmumu- tā var būt uzņēmuma pārņemšana jeb sagrābšana (akciju vai daļu kontrolpaketes iegūšana) vai arī kontroles, ietekmes iegūšana pār uzņēmuma izpildinstitūciju (piemēram, kapitālsabiedrības valdi), kas var tikt izmantota gan uzņēmuma pārņemšanai, gan tā mantas iegūšanai.

Reideru metodes:

1. Parādu uzkrāšana, uzpirkšana ar mērķi panākt uzņēmuma maksātnespēju un bankrotu. Reideri par mērķi izvēlas uzņēmumu, kas neseko līdzi parāda saistībām vai pieļauj to ilgstošu nemaksāšanu. Uzkrājot pietiekoši lielas parāda summa, lai apdraudētu uzņēmuma darbību, tiesā vienlaikus tiek iesniegti visi prasījumi. Nereti, lai prasības summa būtu apjomīga, tiek viltoti dokumenti vai uzpirktas uzņēmuma amatpersonas, kas uzņemas neizpildāmas saistības, tiek paredzēta īpaša strīdu izšķiršanas kārtība (piem. šķīrējtiesā). Mērķis ir panākt, lai uzņēmums nonāk maksātnespējas stāvoklī un tā mantu vēlāk bankrota procedūras laikā var iegūt par pazeminātu vērtību. Šajā gadījumā tiek izmantotas korumpētas tiesas, tiesu izpildītāji un citas procesā iesaistītas amatpersonas. Ja reideris apzinās, ka mērķa sasniegšana var būt būtiski apgrūtināta, upurim tiek piedāvāta iespēja noslēgt izlīgumu- samaksājot „kompensāciju” reiderim un tad procesi tiek izbeigti.

2. Mazākuma dalībnieka vai akcionāra tiesību izmantošana. Metode tiek izmantota, ja reiderim pieder mazākuma akcijas vai daļas uzņēmumā vai viņš ir apvienojies ar šādu mazākuma dalībnieku vai akcionāru kopīga mērķa sasniegšanai. Tiek izmantotas tiesības celt prasības pret citiem dalībniekiem (arī vairākumu), pret pašu sabiedrību, notiek sabiedrības izpildinstitūciju amatpersonu nomaiņa ar reidera pārstāvjiem. Izmanto dažādus līdzekļus: prasību celšana tiesā, piemērojot prasības nodrošinājumus pret pārējiem dalībniekiem; tiek viltoti dalībnieku vai akcionāru sapulču protokoli; akcionāru reģistri; tiek likti šķēršļi pārējo dalībnieku un akcionāru fiziskai dalībai sapulcēs; tiek ierosināti kriminālprocesi pret „atslēgas” dalībniekiem vai akcionāriem; masu medijos tiek grauta uzņēmuma reputācija. Minēto darbību rezultātā tiek iegūta vara uzņēmumā – parasti sākot ar valdi, bet vēlāk arī iegūstot daļas vai akcijas. Spiediens un prasījumi, ko izvirza reideris ir pietiekoši liels, lai mazākuma akcionāri vai dalībnieki pieņemtu lēmumu atbrīvoties no problēmām un riska palikt ar nevērtīgām uzņēmuma akcijām vai daļām.

3. Banku izmantošana. Reiderisma veids, kas tiek piekopts ekonomiskās krīzes apstākļos un ir balstīts uz bankas un reidera sadarbību. Uzņēmumiem lielākoties ir saistības kredītiestādēs un attiecīgi kredītiestādēm ir apjomīga informācija par uzņēmumu (saistībām, aktīviem, pasīviem, mērķiem un tehnoloģijām utml.), kā arī ir iespēja ietekmēt uzņēmumu, izmantojot izsniegto kredītu. Ja starp banku un reideri tiek panākta vienošanā, tad tiek izmantoti tādi līdzekļi, kā: apjomīgu soda sankciju piemērošana par niecīgiem kredītlīguma noteikumu pārkāpumiem, atteikumi samazināt procentu likmes, pagarināt vai mainīt kredīta atmaksas termiņus, pie jebkuras iespējas tiek paaugstinātas kredīta procentu likmes, var tikt pieprasīts papildus kredīta nodrošinājums, balstoties uz esošā nodrošinājuma tirgus vērtības krišanos utt. Rezultātā uzņēmums nonāk pilnīgā atkarībā no bankas un tālāk var notikt, gan tā īpašumu un mantas pārdošana (parasti banku līgumos paredzēta vienkāršota mantas pārdošana un paša parāda piedziņa, kas ļauj bankai šo procesu kontrolēt un faktiski pārdot uzņēmuma mantu diezgan brīvā formā- arī bez izsoles un par brīvu cenu), uzņēmuma dalībnieki vai akcionāri tiek piespiesti atsavināt savas daļas vai akcijas sabiedrībā konkrētiem investoriem (to nav grūti panākt, jo liela daļa uzņēmēju galvo par savu uzņēmumu saistībām arī ar savu personīgo mantu).

4.  Valsts institūciju un tiesībsargājošo iestāžu izmantošana. Metode, ko plaši izmanto Krievijā. Balstīta uz valsts institūciju amatpersonu korupciju, kā arī amatpersonu iesaistīšanu reiderismā. Parasti tiek izmantotas valsts institūcijas, kas var kontrolēt uzņēmumu darbību- nodokļu administrācija, muitas iestādes, finanšu policija utml. Uzņēmums nonāk valsts institūciju interešu lokā- daudzas pārbaudes, kuru laikā tiek konstatēti dažādi administratīvie pārkāpumi, nodokļu parādu un soda naudu uzrēķini, pārkāpumi muitas noteikumos u.tml. Tā rezultātā tik ierosināt kriminālprocesi, uzņēmuma amatpersonas tiek apcietinātas, tiek uzsākti dažādi piedziņu procesi, kas vērsti gan pret uzņēmumu gan pret tā dalībniekiem vai akcionāriem- sākas masveida represijas pret „atslēgas” personām. Ja upuri neizpilda reideru prasības, uzņēmums īsā laikā tiek iznīcināts un tā manta pārdota, vai arī to pārņem kāda trešā persona.

5. Politiskās ietekmes izmantošana. Reideri izmanto sakarus augstākajā politiskajā līmenī un pašvaldībās. Parasti par reideru mērķi kļūst uzņēmumi, kas pieder valstij vai pašvaldībai, vai arī uzņēmumā ir valsts vai pašvaldību daļas. Metode balstīta uz iespēju ietekmēt (arī korupcijas ceļā) politiski- saimnieciskos lēmumus. Mērķis ir panākt, lai tiek pieņemts lēmumus par investīciju nepieciešamību (efektivitātes paaugstināšanai, jaunu iekārtu iegādei, jaunu tirgu apguvei, efektīvākai darbībai utt.), kā rezultātā tiek piesaistīts privātais investors, kas piešķir daļas vai akcijas uzņēmumā pret investīcijām. Pēc daļu iegūšanas uzņēmumā reideris risina jautājumus par savu daļu vai akciju skaita palielināšanu- papildus investīcijas, mākslīgu parādu radīšana, neefektīva vadīšana- rada apstākļus, kas ļauj politiskā līmenī pieņemt lēmumu pat par valstij vai pašvaldībai piederošo daļu atsavināšanu vai arī reidera daļu pieaugumu (piemēram, kapitalizējot reidera prasījumus pret uzņēmumu). Metode ir efektīva, jo balstās uz iepriekš norunātām shēmām un reidera izvēlētais uzņēmums pretojas pārņemšanai formāli. Publiskajā telpā pieejamā informācija ir minimāla un ierobežota, kas neļauj rasties īpašiem iebildumiem pret uzņēmuma pārņemšanu.

Iepriekš norādītās reiderisma metodes nav uzskatāmas par izsmeļošām, jo katrā konkrētā gadījumā reideris var izmantot dažādu metožu un līdzekļu kombinācijas. Reideru uzbrukums nekad nav nejaušs- upuris tiek izvēlēts pēc zināmu pazīmju kopuma un pirms uzbrukuma notiek tā izpēte.

Nākamajā rakstā par upura izvēli un sākotnējo izpēti
Zvērināta advokāta Raivja Anspaka raksts 

Reiderisms un tā metodes

Pēdējā laikā manu uzmanību ir pievērsis tāds jēdziens kā reiderisms un tā metodes. Ko nozīmē reiderisms un kā tas spēj ietekmēt normālu uzņēmumu darbību, ja ir gadījies kļūt par reideru upuriem.
Nelielā rakstu sērijā atļaušos nopublicēt zvērināta advokāta Raivja Anspaka rakstus.

Tātad, šo rakstu mērķis ir pievērsties reiderismam un sniegt vispārēju ieskatu reideru metodēs, mērķos un rīcības shēmās. Raksts ir radies izvērtējot atsevišķu tiesvedību procesus, kā arī Latvijas masu medijos atrodamo informāciju par atsevišķiem uzņēmumu pārņemšanas gadījumiem.

Ar reiderismu klasiskā izpratnē saprot uzņēmuma daļu vai akciju kontrolpaketes iegūšanu uz juridiski apšaubāmiem pamatiem vai arī izmantojot prettiesiskus vai apšaubāmus līdzekļus. Vienlaicīgi nevar uzskatīt, ka tieši uzņēmuma daļas ir vienīgais reideru mērķis.

Reideru darbības mērķus var iedalīt divās kategorijās:

1) Uzņēmuma sagrābšana, iegūstot uzņēmuma daļas vai akcijas;

2) Uzņēmuma aktīvu (parasti kustamā un nekustamā īpašuma) iegūšana no uzņēmuma.

Uz pirmo kategoriju ir attiecināmi tie gadījumi, kad uzņēmums ir mērķis kopumā – gan uzņēmums kā tāds, gan arī tā manta.

Pie otrās kategorijas pieder tikai tie gadījumi, kur reideru uzbrukuma mērķis ir tikai tā manta vai atsevišķs īpašums.

Reideri, kas izvēlas pa mērķi pašu uzņēmumu, nevēlas iegūt īslaicīgu labumu, bet gan vēlas attīstīt un turpināt tā darbību vai arī attiecīgi apvienot ar kādu citu uzņēmumu. Savukārt, otrās kategorijas reideru mērķis ir tikai uzņēmuma manta vai pat tikai konkrēts īpašums. Minētā iemesla dēļ atšķiras abu kategoriju reideru pielietotās metodes un līdzekļi.

Turpmāk kā reiderismu var iedalīt un kādas ir metodes