Arhīvs

Archive for the ‘Nodokļi’ Category

Kad mikrouzņēmuma nodoklis kļūst (ne)izdevīgs uzņēmējiem? Nr.2

Pirms neilga laika biju publicējis savā blogā mazu aprēķinu, par to, kad mikrouzņēmuma nodokļa statuss uzņēmējam kļūst neizdevīgs. Ņemot vērā milzīgo interneta lietotāju interesi par minētajiem aprēķiniem, esmu veicis salīdzinoši vieglus aprēķinus modelējot konkrētas situācijas ar mainīgajiem lielumiem un to visu atspoguļoju vienā lielā tabulā.

Aprēķini veikti par pamatu ņemot darba devēja interesi salīdzināt, pie kāda darbinieku skaita (1, 2, 3, 4 vai 5) un to atalgojuma apmēra (no Ls 180 līdz pat Ls 500) ir izdevīgi kļūt par mikrouzņēmuma nodokļa maksātāju. Tabula ir ļoti vienkārši pārskatāma. Neskaidrību vai jautājumu gadījumā, droši komentējiet un labojiet un papildiniet.

Gribu uzsvērt to, ka mikrouzņēmuma nodokļa maksātājam ir izdevīgi kļūt situācijā, kad Jums apgrozījums sastāda līdz 70’000 Ls gadā, tiek nodarbināti ne vairāk kā 5 darbinieki un atalgojuma apmērs darbiniekam nepārsniedz 500 Ls. Bez tam šis nodoklis ir instruments, kā maziem un vidējiem uzņēmumiem maksāt atalgojumu legāli pilnā apmērā un aplokšņu jautājums šajā sektorā kļūst neaktuāls.

Pati tabula Excel formātā lejupielādējama te. (Pēc lejupielādes nomainiet faila paplašinājumu no *.doc pret *.xls)

Advertisements

Kad mikrouzņēmuma nodoklis kļūst (ne)izdevīgs uzņēmējiem?

Nupat Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija atbalstīja izskatīšanai Saeimā trešajā, galīgajā lasījumā mikrouzņēmuma nodokļu likumu, nosakot, ka nodokļa likme ir 9% no apgrozījuma.

Atbalstītais likumprojekts paredz, ka uzņēmuma apgrozījums kalendārajā gadā nedrīkst pārsniegt 70’000

latus un darbinieku skaits jebkurā brīdī ir ne vairāk kā pieci.

Ko sevī ietver mikrouzņēmuma nodoklis?

Tātad minētais nodoklis sevī ietver valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) un uzņēmējdarbības riska valsts nodevu par mikrouzņēmuma darbiniekiem un uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN).

Tā kā publiskajā telpā nav pieejami pamatojumi par nodokļa noteiktās 9% likmes pamatojumu ar aprēķiniem un lai saprastu minētā nodokļa lietderību salīdzinot pašreizējo nodokļa aprēķināšanas veidu (autors ņem par pamatu aprēķinus, ko var attiecināt uz SIA), tika nolemts veikt nelielus aprēķinus, kā būtu, ja būtu. Tātad zemāk rakstā veiktajos aprēķinos izspēlēta klasiskā saimnieciska darbība. Aprēķinos nav ņemts vērā pievienotās vērtības nodokļa aprēķins.

  1. Jānis ir nodibinājis viena dalībnieka SIA, lai veiktu saimniecisko darbību. Neviens cits darbinieks pie viņa nestrādā. Viņa saimnieciskā darbība ir sīktirdzniecība un dažādu saimniecisko pakalpojumu sniegšana;
  2. Ik mēnesi Jānis iepērk izejvielas un palīgmateriālus savai saimnieciskajai darbībai par 2000,00 latiem;
  3. Viņš ir aprēķinājis, ka tirgus situācija un konkurence neļauj uzlikt uzcenojumu vairāk kā 30%. Tātad uzcenojums jeb pievienotā vērtība iepirktajiem izejmateriāliem, palīgmateriāliem un pakalpojumiem sastāda 30 %
  4. Saimnieciskās darbības dažādi papildizdevumi sastāda, pieņemsim, 200,00 latus, kas sevī ietver komunālos maksājumus, sakaru izdevumus, grāmatvedības kārtošanas izdevumi (jo izrādās SIA īpašnieks vienlaicīgi it kā nevar būt kasieris, grāmatvedis un vadītājs, labojiet, ja kļūdos), bet neietver Jāņa atalgojuma izmaksas;
  5. Nav grūti izrēķināt, ka peļņa sastāda: 2000,00 lati x 1.30 – 2000,00 lati iepirkums – 200,00 lati dažādi izdevumi = 400,00 lati, taču nevaram aizmirst to, ka Jānis vēlēsies saņemt arī sev algu, kura viņam uz papīra sastāda 200,00 latus;
  6. Alga brutto – 200,00 lati, no kuriem (pamata darba vieta, bez apgādājamajiem) Jānis uz rokas saņems 143,78 latus. Uz Valsts kasi ir jāpārskaita 104,65 lati un kopā uzņēmumam atalgojums izmaksā 143,78 lati alga + 104,65 lati nodokļi = 248,43 lati;
  7. Uzņēmuma peļņa pirms UIN aprēķināšanas sastāda: Peļņa 400 lati – 248,43 atalgojuma izmaksas = 151,57 lati;
  8. Tātad UIN sastāda: 151,57 lati x 15% UIN likme = 22,74 lati.

Uzņēmums kopā uz Valsts Kasi samaksās nodokļus no aprēķinātās darba algas 104,65 latus + 22,75 latus uzņēmuma ienākuma nodokli. Kopā sastāda 127,39 lati jeb 4,9 % no uzņēmuma apgrozījuma un uzņēmuma tīrā peļņa ir brutto peļņa 151,57 lati – uzņēmuma ienākuma nodoklis 22,74 lati = Uzņēmuma tīrā peļņa 128,83 lati jeb rentabilitāte 4,96%;

Savukārt, ja uzņēmums būtu izvēlējies maksāt mikrouzņēmuma nodokli, tad izmaksas būtu ļoti vienkārši aprēķināmas – uzņēmuma apgrozījums sastāda 2600,00 latus un 9% sastāda 234,00 latus. Uzņēmuma tīrā peļņa ir brutto peļņa pirms atalgojuma aprēķināšanas 400,00 lati – atalgojums 143,78 lati (tāds pats uz rokas izmaksājams, kā klasiskā variantā salīdzināšanai) – 234,00 lati mikrouzņēmuma nodoklis = Uzņēmuma tīrā peļņa 22,22 lati jeb rentabilitāte 0,85%.

Tātad secinājums – Nodokļu aprēķināšanas vienkāršošanas nolūkos mikrouzņēmuma nodokļa ieviešana iespējams ir apsveicama, taču pašreiz noteiktā 9% likme (kur nu vēl 20% no apgrozījuma, kā tas tika iepriekš virzīts) pēc šiem aprēķiniem liek saprast, ka tā ir pārāk augsta un lai veicinātu mikrouzņēmuma nodokļa maksātājus savu saimniecisko darbību pārcelt no pelēkās ekonomikas uz legālo darbību, tad šī procentu likme nedrīkstētu pārsniegt 5% no uzņēmuma apgrozījuma saglabājot visus likumprojektā iekļautos kritērijus.

Līdz ar to māc šaubas vai uzņēmēji, kuri parēķinās līdzīgus aprēķinus, piekritīs maksāt šo nodoklis no apgrozījuma – drīzāk nē!

Varbūt likumdevējiem ir īpašie aprēķini?

*** Ir publicēta tabula, kurā veikti aprēķini, modelējot dažādas situācijas

Latvija – nemākulīgas makroekonomikas attīstības paraugstunda?

Izmantojot brīvdienu dāvāto brīvo laiku, radās neliela interese aplūkot ar makroekonomiku saistītus jautājumus. Uz šo domu uzvedināja kāds komentārs diena.lv, kur bija rakstīts, ka Latvija 2009. gadā ir pēdējā vietā pasaulē savas ekonomikas pieaugumā jeb precīzāk pirmajā vietā tās ekonomikas sarukšanas apjomā. Makroekonomiskos terminos izsakoties – reālā iekšzemes kopprodukta pieauguma ziņā.

Lai arī wikipedia.org publicētos enciklopēdijas datus vienmēr ir jāpārbauda pēc to patiesuma, taču ielūkojos arī šeit, lai gūtu papildus informāciju par 2009. gadu.

Un mans izpētes objekts šoreiz bija valstu reālais IKP. (Tie, kas nezina, kas tāds ir, varat aplūkot tajā pašā wikipēdijā – http://en.wikipedia.org/wiki/Real_gdp ).

Liels bija mans pārsteigums, ka noskaidrojās, ka tiešām Latvija atrodas 214. vietā pasaulē reālā IKP pieauguma ziņā ar -17.8% turpretī pirmajās vietās reālā IKP pieauguma ziņā ieņem tādas valstis kā Makao +13.2%, Angilja +10.2%, Katara +9.2%, Mongolija +9% un Ķīna +8.7%. Turpretī pasaulē kopumā reālais IKP samazinājās par -1%, kas novērtēts ar 126.vietu kopējā rādītājā. (Ar pilnu valstu sarakstu, sarindotu pēc reālā IKP pieaguma var iepazīties pēc saites: http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_countries_by_GDP_%28real%29_growth_rate vai ASV CIP mājas lapā pēc saites: https://www.cia.gov/library/publications/the-world-factbook/rankorder/2003rank.html ).

2010. gada 11.martā „Dienas Bizness” rakstīja, ka Latvijas ekonomika 2009. gadā samazinājusies par 18% salīdzinājumā ar 2008. gadu (http://db.lv/r/460-finanses/469-makroekonomika/219349-2009-gada-latvijas-ekonomika-samazinajusies-par-18-proc ) taču raksta autors acīmredzot apzināti vai netīši aizmirsa piebilst to, ka šāds ekonomikas sarukums ir pirmās vietas cienīgs pasaulē. Īsti arī nav skaidrs, kāpēc Latvijā neviens ierēdnis neuzdrošinās īsti sabiedrībai pateikt, ka pie mums kopējie rādītāji ir sliktāki, nekā kaimiņvalstīs? Ar to mēs vēlamies noslēpt atsevišķi ierēdņu nekompetenci makroekonomikas jautājumos? Vēlamies nepopularizēt nothing special, bet nu lai kā arī tur nebūtu, nedomāju, ka kādai Valsts amatpersonai pietiks dūšas pateikt sabiedrībai, ka „… jā, lūk, mēs pieļāvām veselu virkni kļūdu makroekonomikas jautājumos. Lūk, mūsu izvēlētā fiskālā politika nebija pareiza brīdī, kad mūsu ekonomika mēdza pieaugt par +10% gadā.”

Tagad uzdosim jautājumu – vai valsts amatpersonas un ierēdņi mēdz atzīt savas kļūdas un mācīties no tām, lai nākotnē šādas kļūdas vairs neatkārtotu? Ja amatpersonas neatzīst savas kļūdas, tad jājautā – vai viņi ir pelnījuši turpināt darbu un strādāt pēc „trekno gadu” metodēm par mūsu, nodokļu maksātāju naudu?

Neesmu makroekonomikas jautājumu eksperts, taču saprotot makroekonomiskos procesus, secinu, ka iepriekšējos gados Valsts ekonomikas pieauguma temps bija jābremzē izmantojot fiskālo politiku, t.i. palielinot nodokļus jomās, kas veicināja nepārdomātu ekonomikas pieaugumu (lasiet – NĪ mākslīgais burbulis, patēriņa stimulēšana, imports) un ierobežojot arī Valsts tēriņus (lasiet – nepieļaujot supermega projektu realizāciju, nepārdomātu investīciju projektu realizāciju, kas uzlika nevajadzīgas kredītsaistības daudzām gan privātstruktūrām, gan valsts iestādēm) un tā vietā, paaugstināto nodokļu ieņēmumus un Valsts budžeta pārpalikumu novirzīt Valsts uzkrājumam līdz brīdim, kad īstermiņā vai ilgtermiņā iestājas ekonomikas recesija un samazinoties valsts budžeta ieņēmumiem, veidojošos budžeta deficītu būtu iespējams segt jau no uzkrātajām rezervēm. Bez tam šīs rezerves ilgtermiņā uzkrājot un apsaimniekojot, būtu izveidojušās ar pamatīgiem procentu ieņēmumiem absolūtajos ciparos. Un pie šāda scenārija Latvijai nebūtu bijis nepieciešams ne Starptautiskā Valūtas fonda, ne Pasaules Bankas, ne arī citu kreditoru naudas resursi. Pie šāda scenārija, iespējams, Latvija tagad būtu piedzīvojusi nevis nodokļu palielināšanu atsevišķās nevajadzīgās un absurdās pozīcijās, bet tieši otrādi – nodokļu samazināšanu – Latvijas eksporta un arī patēriņa veicināšanai, kā arī Latvijai iespējams būtu brīvie naudas līdzekļi, ko varētu aizdot kaut vai Lietuvai vai Ukrainai.

Man sāpīgi apzināties, ka Nothing Special komanda „mākoņos” apzināti (neticu, ka tas notika nekompetences dēļ) veda nepārdomātu Latvijas ekonomisko attīstību, tādējādi īstermiņa gūstot ievērojamus ieņēmumus sev vai sev pietuvinātiem cilvēkiem. Brīžiem rodas sajūta, ka par ekonomisko attīstību tolaik neviens pat nedomāja, jo svarīgākais šķiet bija iztērēt tolaik, it kā brīvos Valsts naudas līdzekļus. Un tie cilvēki, kas vēlējās iebilst pret šādu rīcību, nemaz netika pie teikšanas!

Tā notiek, kad cilvēkam, kuram nekad naudas nav bijis, pēkšņi tiek iegūti brīvie līdzekļi un ja cilvēks ir pietiekami neapdomīgs, viņš notērēs šos brīvos līdzekļus nevajadzīgās mantās un pamanīsies vēl ieslīgt trīs reiz lielākos parādos no sākotnēji brīvo līdzekļu apjoma tā vietā, lai veidotu uzkrājumu nebaltajām dienām.

Teiciena vārdi – „Lēnāk brauksi, tālāk tiksi” šķiet, sevi būtu attaisnojuši tagad J

„Dienesta auto nodoklis” – Ieguvums ierēdņiem?,

Valdības auto Kubā

Valdības auto Kubā

Nu jau labu laiku publiskajā ziņu telpā cirkulē dažādas ziņas par t.s. dienesta auto nodokli, tā vispārēju jēgu, piemērošanas kārtību un to, kam šo nodokli piemērot. Esmu nosacīti izdalījis šo jēdzienu – „Dienesta auto nodoklis” no iedzīvotāju ienākuma nodokļa likuma, jo, manuprāt, šim jēdzienam ir daudz nopietnāka doma, nekā to pašreiz pasniedz valsts amatpersonas izvairoties no sava veida atbildības par neprofesionālu likuma normu..

Un tātad – kad valstij bija jāsamazina izdevumi un jāmeklē veidi, kā palielināt budžeta ieņēmumus, tika izdomāts it kā šis absurdais papildinājums iedzīvotāju ienākuma nodokļa likumā. Patiesībā, ja iedziļinās likumā un tā skaidrojumu normās, tad pirmā doma, kas nāk prātā – beidzot valsts sāk rūpēties par valsts un pašvaldību īpašumā esošo materiālo resursu racionālu un efektīvu izmantošanu. Bet, kad sākam vēl nopietnāk iedziļināties likumā un skaidrojošās normās, un sekojot līdzi valsts amatpersonu publiskajiem izteikumiem, ka, lūk, tiem būs jāmaksā un tiem nebūs jāmaksā, rodas iespaids, ka neviena valsts un pašvaldību amatpersona nevēlas šo nodokli maksāt. Tātad – lai maksā privātais sektors. Līdz ar to šim „nodoklim” zūd jēga. Turpinājumā uzskaitīšu dažus ieteikumus, ko valsts amatpersonas varētu ņemt vērā pie likuma normas uzlabošanas.

Priekšlikums būtu pavisam vienkāršs –

  • Atlikt vai atlikt uz laiku nodokļa piemērošanu privāto kapitālsabiedrību darbiniekiem, īpašniekiem, kuri ir darba attiecībās ar minēto kapitālsabiedrību tādējādi kaut mazliet atbalstot privāto sektoru krīzes laikā;
  • Likuma normai pakļaut tos privāto kapitālsabiedrību īpašniekus, kuri nav darba attiecībās ar kapitālsabiedrību, taču gūst labumu no automašīnas izmantošanu. (lasiet – dārgo Lexus, Mercedes, Bentley u.c. īpašniekus, kā arī reprezentatīvo auto īpašniekus, kas izmanto auto darbā, nevis reprezentācijai papildus uzņēmuma ienākuma nodoklī noteiktajiem ierobežojumiem);
  • Likuma normai un kontrolei pakļaut tikai un vienīgi valsts un pašvaldību īpašumā esošo autotransportu (arī kapitālsabiedrību, kurās valsts vai pašvaldību līdzdalība pamatkapitāla atsevišķi vai kopsumma ir vismaz 50%), kas būtu atbilstošāk nosaukumam – dienesta auto nodoklis J
  • Ar likumu noteikt visu valsts un pašvaldību īpašumā esošo automašīnu ceļazīmju aizpildīšanas obligātumu, ko iespējams uzrādīt jebkurā diennakts laikā. Ja veicam dienesta pienākumus, kāda problēma būtu mums uzrādīt ceļazīmi.
  • Noteikt likumā papildinājumu, ka valsts un pašvaldību amatpersonas, ierēdņi drīkst izmantot darba devējam piederošo transportlīdzekli braucienam no un uz dzīvesvietu, bet papildus nomaksātajam nodoklim kompensēt darba devējam izdevumus par izlietoto degvielu pēc noteiktajiem limitiem iestādē, jo nevienā likuma normā nav atrunāts, cik attāli šie braucieni drīkst būt. Ir būtiska atšķirība – braukt katru dienu no Daugavpils uz Rīgu, uz savu darba vietu, vai tomēr izbraukt vienu šķērsielu pašā Rīgā, tādējādi maksājot vienu un to pašu nodokļa lielumu. Bet degvielas izmaksas tomēr būtiski atšķirsies. Līdz ar to daļai amatpersonu, dienesta auto nodoklis kļūst izdevīgs un ir uzskatāms par papildus gūto labumu.
  • Ieviests valstī vienotu automašīnu valsts reģistrācijas numur zīmju krāsu (piemēram – gaiši zilu, bet nemainot pārējos standartus) valsts un pašvaldību, to kapitālsabiedrībām piederošo automašīnu vieglākai identifikācijai VID, CP, ATI un, protams, mums – sabiedrībai, nodokļu maksātājiem, no kuru nodokļu nomaksas tad šīs automašīnas tiek uzturētas.

Atliek tikai vaicāt – Vai valsts un pašvaldību amatpersonas ir gatavas atskaitīties sabiedrībai par autotransporta izmantošanu jebkurā laikā tā izmantošanas laikā un būt gataviem maksāt nodokļus no papildus gūtajiem labumiem?

Ak, jā – gandrīz aizmirsu – vai drīzumā var sagaidīt arī IIN papildinājumu ar normām par aplikšanu ar nodokli gūto labumu amatpersonām no piešķirtā „dienesta” mobilā tālruņa izmantošanas? Būtu tikai godīgi!

Interesants aprēķins par nodokļu apmēriem

Kādu dienu draugs man pajautāja – Cik valsts saņem no manas darba algas? Viennozīmīgi precīzas atbildes, protams, nebija. Taču, lai mēģinātu rast atbildi uz uzdoto jautājumu, tika veikts neliels, bet interesants aprēķins par nodokļu apmēriem. Cilvēki, kuri kaut nedaudz saprot grāmatvedību, protams, teiks, ka aprēķini ir ļoti neprecīzi, taču mans mērķis šoreiz ir gūt vispārēju priekšstatu par to, cik tad valsts no manas darba algas iekasē tiešos un netiešos nodokļos.

Un tā aprēķins ir sekojošs:

Darbiniece Ilze saņem algu 400.00 Ls mēnesī bruto. Neapliekamais minimums sastāda 35.00 Ls. Ilzes apgādībā ir viens apgādājamais (atvieglojums par to pienākas 63.00 Ls apmērā). Saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanu, darba devējs no viņas algas ietur un pats vēl piemaksājot nomaksā valstij sekojošus nodokļus:

1. Darba devēja (DD) Valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas(VSAOI) – 24.09 % jeb 400.00 Ls x 24.09 %= 96.36 Ls.

2. Uzņēmējdarbības riska valsts nodeva = 0.25 Ls

3. Darba ņēmēja VSAOI 9 % jeb 400 Ls x 9 % = 36.00 Ls

4. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) bāze – 400.00 Ls – 36.00 Ls – 35.00 Ls – 63.00 Ls = 266.00 Ls

Maksājamais IIN budžetā sastāda= 266.00 Ls x 26 % = 69.16 Ls

5. Ilze saņems „uz rokas” 400.00 Ls – 36.00 Ls – 69.16 Ls = 294.84 Ls

6. Valsts tiešajos nodokļos ir iekasējusi: 96.36 Ls + 0.25 Ls + 36.00 Ls + 69.16 Ls = 201.77 Ls

7. Par savu algu Ilze pērk produktus un pakalpojumus, kuros visos ir ietverts PVN 21%

294.84 Ls – 294.84/1.21 = 51.17 Ls – tāda ir PVN summa, ko Ilze atstāj veikalos.

8. Tādējādi par produktiem un pakalpojumiem Ilze reāli samaksā

294.84 Ls – 51.17 Ls = 243.67 Ls

9. Mēs visi jau labi zinām, ka gandrīz jebkura produkta un pakalpojuma cenās ir arī ietverts zināms nodokļu apmērs – produkta izejvielu ražotāju darbinieku algu nodokļi, uzņēmumu ienākuma nodokļi, daudzi citi nodokļi. Mūsu aprēķinam pieņemsim, ka šie nodokļi sastāda vidēji tikai 40 % no galaproduktu un pakalpojumu cenas, ko Ilze ir iegādājusies par savu darba algu. No tā izriet, ka nodokļos papildus tiek nomaksāti 243.67 Ls x 40% = 97.47 Ls

Par pašiem produktiem un pakalpojumiem Ilze ir samaksājusi 243.67 Ls – 97.47 Ls = 146.20 Ls

10. Kopsavilkums

10.1. Darba devējs par Ilzes darbu ir samaksājis: 400.00 Ls + 96.36 Ls + 0.25 Ls = 496.61 Ls

10.2. Par produktiem un pakalpojumiem Ilze ir samaksājusi – 146.20 Ls

10.3. Valsts tiešajos nodokļos ir iekasējusi – 201.77 Ls

10.4. Valsts netiešajos nodokļos ir iekasējusi – 51.17 Ls + 97.47 Ls = 148.64 Ls

10.5. Kopā valsts no Ilzes saņem 201.77 Ls + 148.64 Ls = 350.41 Ls

10.6. Lai darba devējs samaksātu Ilzei darba algu, viņai uzņēmuma labā ir jānopelna vismaz 400 Ls (bruto alga) + 96.36 Ls (darba devēja VSAOI) = 496.36 Ls + PVN 21% jeb 104.29 Ls = 600.90 Ls

Tātad, lai darbiniekam ar vienu apgādājamo izmaksātu uz rokas 294.84 Ls, darba devējam jāpārskaita valsts kasē 600.90 Ls – 294.84 Ls = 306.06 Ls.

Gala rezultātā sanāk, ka no viena cilvēka darba un viņa iepirkšanās valstij katru mēnesi nodokļos tiek samaksāts aptuveni 454,70 Ls (aprēķinos netika iekļauts akcīzes nodoklis, uzņēmuma ienākuma nodoklis u.c. nodokļi, kas šo ciparu padarītu vēl lielāku).

Un tātad – Vai Jūs minētā aprēķina rezultāti pārsteidz? J