Arhīvs

Archive for aprīlis, 2010

Latvija – nemākulīgas makroekonomikas attīstības paraugstunda?

Izmantojot brīvdienu dāvāto brīvo laiku, radās neliela interese aplūkot ar makroekonomiku saistītus jautājumus. Uz šo domu uzvedināja kāds komentārs diena.lv, kur bija rakstīts, ka Latvija 2009. gadā ir pēdējā vietā pasaulē savas ekonomikas pieaugumā jeb precīzāk pirmajā vietā tās ekonomikas sarukšanas apjomā. Makroekonomiskos terminos izsakoties – reālā iekšzemes kopprodukta pieauguma ziņā.

Lai arī wikipedia.org publicētos enciklopēdijas datus vienmēr ir jāpārbauda pēc to patiesuma, taču ielūkojos arī šeit, lai gūtu papildus informāciju par 2009. gadu.

Un mans izpētes objekts šoreiz bija valstu reālais IKP. (Tie, kas nezina, kas tāds ir, varat aplūkot tajā pašā wikipēdijā – http://en.wikipedia.org/wiki/Real_gdp ).

Liels bija mans pārsteigums, ka noskaidrojās, ka tiešām Latvija atrodas 214. vietā pasaulē reālā IKP pieauguma ziņā ar -17.8% turpretī pirmajās vietās reālā IKP pieauguma ziņā ieņem tādas valstis kā Makao +13.2%, Angilja +10.2%, Katara +9.2%, Mongolija +9% un Ķīna +8.7%. Turpretī pasaulē kopumā reālais IKP samazinājās par -1%, kas novērtēts ar 126.vietu kopējā rādītājā. (Ar pilnu valstu sarakstu, sarindotu pēc reālā IKP pieaguma var iepazīties pēc saites: http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_countries_by_GDP_%28real%29_growth_rate vai ASV CIP mājas lapā pēc saites: https://www.cia.gov/library/publications/the-world-factbook/rankorder/2003rank.html ).

2010. gada 11.martā „Dienas Bizness” rakstīja, ka Latvijas ekonomika 2009. gadā samazinājusies par 18% salīdzinājumā ar 2008. gadu (http://db.lv/r/460-finanses/469-makroekonomika/219349-2009-gada-latvijas-ekonomika-samazinajusies-par-18-proc ) taču raksta autors acīmredzot apzināti vai netīši aizmirsa piebilst to, ka šāds ekonomikas sarukums ir pirmās vietas cienīgs pasaulē. Īsti arī nav skaidrs, kāpēc Latvijā neviens ierēdnis neuzdrošinās īsti sabiedrībai pateikt, ka pie mums kopējie rādītāji ir sliktāki, nekā kaimiņvalstīs? Ar to mēs vēlamies noslēpt atsevišķi ierēdņu nekompetenci makroekonomikas jautājumos? Vēlamies nepopularizēt nothing special, bet nu lai kā arī tur nebūtu, nedomāju, ka kādai Valsts amatpersonai pietiks dūšas pateikt sabiedrībai, ka „… jā, lūk, mēs pieļāvām veselu virkni kļūdu makroekonomikas jautājumos. Lūk, mūsu izvēlētā fiskālā politika nebija pareiza brīdī, kad mūsu ekonomika mēdza pieaugt par +10% gadā.”

Tagad uzdosim jautājumu – vai valsts amatpersonas un ierēdņi mēdz atzīt savas kļūdas un mācīties no tām, lai nākotnē šādas kļūdas vairs neatkārtotu? Ja amatpersonas neatzīst savas kļūdas, tad jājautā – vai viņi ir pelnījuši turpināt darbu un strādāt pēc „trekno gadu” metodēm par mūsu, nodokļu maksātāju naudu?

Neesmu makroekonomikas jautājumu eksperts, taču saprotot makroekonomiskos procesus, secinu, ka iepriekšējos gados Valsts ekonomikas pieauguma temps bija jābremzē izmantojot fiskālo politiku, t.i. palielinot nodokļus jomās, kas veicināja nepārdomātu ekonomikas pieaugumu (lasiet – NĪ mākslīgais burbulis, patēriņa stimulēšana, imports) un ierobežojot arī Valsts tēriņus (lasiet – nepieļaujot supermega projektu realizāciju, nepārdomātu investīciju projektu realizāciju, kas uzlika nevajadzīgas kredītsaistības daudzām gan privātstruktūrām, gan valsts iestādēm) un tā vietā, paaugstināto nodokļu ieņēmumus un Valsts budžeta pārpalikumu novirzīt Valsts uzkrājumam līdz brīdim, kad īstermiņā vai ilgtermiņā iestājas ekonomikas recesija un samazinoties valsts budžeta ieņēmumiem, veidojošos budžeta deficītu būtu iespējams segt jau no uzkrātajām rezervēm. Bez tam šīs rezerves ilgtermiņā uzkrājot un apsaimniekojot, būtu izveidojušās ar pamatīgiem procentu ieņēmumiem absolūtajos ciparos. Un pie šāda scenārija Latvijai nebūtu bijis nepieciešams ne Starptautiskā Valūtas fonda, ne Pasaules Bankas, ne arī citu kreditoru naudas resursi. Pie šāda scenārija, iespējams, Latvija tagad būtu piedzīvojusi nevis nodokļu palielināšanu atsevišķās nevajadzīgās un absurdās pozīcijās, bet tieši otrādi – nodokļu samazināšanu – Latvijas eksporta un arī patēriņa veicināšanai, kā arī Latvijai iespējams būtu brīvie naudas līdzekļi, ko varētu aizdot kaut vai Lietuvai vai Ukrainai.

Man sāpīgi apzināties, ka Nothing Special komanda „mākoņos” apzināti (neticu, ka tas notika nekompetences dēļ) veda nepārdomātu Latvijas ekonomisko attīstību, tādējādi īstermiņa gūstot ievērojamus ieņēmumus sev vai sev pietuvinātiem cilvēkiem. Brīžiem rodas sajūta, ka par ekonomisko attīstību tolaik neviens pat nedomāja, jo svarīgākais šķiet bija iztērēt tolaik, it kā brīvos Valsts naudas līdzekļus. Un tie cilvēki, kas vēlējās iebilst pret šādu rīcību, nemaz netika pie teikšanas!

Tā notiek, kad cilvēkam, kuram nekad naudas nav bijis, pēkšņi tiek iegūti brīvie līdzekļi un ja cilvēks ir pietiekami neapdomīgs, viņš notērēs šos brīvos līdzekļus nevajadzīgās mantās un pamanīsies vēl ieslīgt trīs reiz lielākos parādos no sākotnēji brīvo līdzekļu apjoma tā vietā, lai veidotu uzkrājumu nebaltajām dienām.

Teiciena vārdi – „Lēnāk brauksi, tālāk tiksi” šķiet, sevi būtu attaisnojuši tagad J

Advertisements